Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Ērls K. Kentons
Zudušo dvēseļu sala, 1932
Island of Lost Souls, Erle C. Kenton
Herberta Velsa romāns “Doktora Moro sala” (un tajā ieviestie dzīvniekcilvēki) vienmēr ir valdzinājis kinematogrāfistus ar iespēju šokēt skatītāju, vienlaikus raisot vispretrunīgākās jūtas – no riebuma līdz bailēm, no dzīvnieciskas seksualitātes līdz trīsām augsto biotehnoloģiju priekšā. Pirmā mēmā filma pēc romāna motīviem uzņemta 1913. gadā, iespaidīgas versijas ir tapušas 70. gados ar Bērtu Lankasteru un 90. gados ar Marlonu Brando doktora Moro lomā, taču viena no interesantākajām filmām šajā kompānijā ir uzņemta 1932. gadā. Neskatoties uz visai primitīvo režiju un klišejisku aktierspēli, varoņos ir jūtams kaut kāds (gribēju jau teikt – dzīvniecisks) patiesums. Pirmkārt – filmas veidotāji ir mainījuši nelielu detaļu, skaidrojot zinātniskā eksperimenta būtību nevis ar 19. gadsimta vivisekcijas, bet paātrinātās evolūcijas izmantošanu, tas ir, dzīvnieki nevis tiek sagriezti un sašūti par cilvēkiem, bet gan pretdabiskā veidā tūkstoškārt ātrāk evolucionējuši līdz radības kronim. Otrkārt, vienu no lomām spēlē Bēla Lugoši. Treškārt, “pantersievietes” lomā (kas ir galvenais erotiskais motīvs šajā sižetā – zinātniskām vajadzībām Moro grib sapārot savu monstru ar nejaušu, uz salas nonākušu jūrnieku) ir Holivudas zobārsta asistente, deviņpadsmitgadīgā Ketlīna Bērka, kas filmas afišās nemaz nav minēta savā īstajā vārdā, uzturot mītu par to, ka filmēti ir nevis grimēti aktieri, bet “īsti monstri”. Un tā arī izskatās.