Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Eriks G. Vilsons
Pret laimi: slavējot melanholiju
Ņujorka: Sarah Cricton books/Farrar, Straus and Giroux, 2008
Par spīti izaicinošajam virsrakstam un tēmai, Vilsona grāmatiņa dīvainā veidā iekļaujas tajā pašā dzīves stila grāmatu klāstā, kurā atrastos jebkurš izdevums par tēmu “kā kļūt laimīgam”, proti, lai arī grāmata aizstāv tiesības būt “nelaimīgam”, tā, no vienas puses, vienalga ir tikai laimes idejas noliegums, bet, no otras, labprāt pati māca, kā tad pareizi dzīvot – tiesa, tādos apstākļos, kad pašsajūta nav diez ko laimīga. Var nešaubīties, ka vajadzība iebilst apsēstībai ar laimi ir tīri amerikāniska parādība un izaugusi sabiedrībā, kur grūti atkratīties no uzmācīgā sauciena “Lai jums laba diena!” un kur 85 % iedzīvotāju apgalvo, ka ir ļoti laimīgi vai vismaz laimīgi. Vilsons gan izvairās runāt par nelaimīgumu, dodot priekšroku it kā patstāvīgajam dvēseles stāvoklim “melanholija”, un netaupa spēkus, lai parādītu, ka tas bieži vien ir radošs un absolūti nepieciešams, lai izjustu prieku par dzīves parādību vienreizējību. Lasot neatstāj sajūta, ka autors arī pats sevi “kautrīgi” pieskaita tai intelektuālajai dižciltībai, par kuru grāmatā pieminēts kāds antīks jautājums: “Kāpēc ir tā, ka visi tie, kuri kļūst ievērojami filozofijā vai politikā, vai dzejā, vai mākslās, ir acīmredzami melanholiski?”