Artis Ostups

Vēsture režģī

Hanne Darbovena, “Kultūras vēsture 1880–1983”, 1980–1983


Man atkal jādomā par Hanni Darbovenu; par viņas īso matu griezumu un smalkajiem uzvalkiem; par sirsnīgajām un reizē spocīgajām vēstulēm mātei, kuras rakstītas naktī mākslinieces mājā un nosūtītas turpat dažas durvis tālāk; par skaidrojumu “es rakstu matemātisku literatūru un matemātisku mūziku”, kas pats par sevi nešķiet neparasts (kā liecina kāds no eksponētajiem sarakstiem, Darbovena Jaungadā sveikusi virkni minimālistu un konceptuālistu), taču, redzot viņas instalācijas, ļauj noticēt, ka pastāv citāda, stāstījumam nepakļauta rakstība; un visvairāk man jādomā par viņas iesaistīšanos vēsturē, kontemplācijai pretnostatītu procesu, kas seko maksimai “es rakstu, bet neko neaprakstu”, it kā Darbovena stenografētu laiku un atmiņu, kamēr ar pagātnes sakārtošanu pēc tradicionālu sižetu paraugiem turpina nodarboties vēsturnieki un politiķi.

Visspilgtāk tas izpaužas enciklopēdiskajā instalācijā “Kultūras vēsture 1880–1983”, ko veido gandrīz 1600 ierāmētas kolāžas ar fotogrāfijām, saraksti, Vācijas ainavām, avīžu un žurnālu izgriezumiem, mākslinieku un politiķu portretiem un citiem atribūtiem. Taisnstūra rāmji kopā veido lielākus taisnstūrus no grīdas līdz griestiem, tā telpiskojot konceptuālās mākslas pieņēmumu, ka tekstu var (ap)domāt nelasot, proti, uztvert to vispirms kā faktu, matēriju, objektu, notikumu vai afektu. Interpretācija ir iespējama, varbūt tā liktu apmeklēt Darbovenas instalāciju ar matraci un trepēm, taču tā nav obligāti nepieciešama, lai viņas kolāžas strādātu. Strādā tās līdzīgi milzīgām, blīvi aprakstītām tāfelēm, kur teksts nevis virzās pēc analītiskā principa “ja – tad”, bet iespiež starp elementiem daudznozīmīgu “un”. Darbovenas “un” veicina attēlu negausīgu patērēšanu un alegorisku, baismīgu ieskatu vēsturē, piemēram, kad viņa vienā rāmī ievieto pastkarti ar idillisku Vācijas ainavu, zeltmatainu bērnu, kas uz ceļiem tur zupas šķīvi, un fīreru, kurš sveicina tautu.

“Kultūras vēsturē 1880–1983” var sastapt arī Jozefu Boisu uz Der Spiegel vāka; šī atsauce ir zīmīga vēstures un mākslas attiecību kontekstā, jo arī Boiss izmanto kolāžas tehniku, lai vienlaikus iekustinātu un apgrūtinātu publikas vēlmi skaidrot. Viņa “Aušvicas demonstrācija” (1968) liek vaicāt, kāpēc tās vitrīnās apskatāmas tādas lietas kā nometnes karte, zupas šķīvis, salauzts galdnieka lineāls un sažuvusi žurka. Darbovena un Boiss it kā sausi paziņo, ka “bija (ir) tas un vēl tas, un vēl tas”; tiesa, Boisa darbs šķiet daudz tiešāks un, jāsaka, agresīvāks attieksmē pret vērotāju, turpretī Darbovenas instalācijā cilvēks ir tikai maza daļa no plašāka parādību tīklojuma. Šādu iespaidu rada pats kolāžu izvietojums telpā: pagātnes fragmenti ir visapkārt, starp tiem iespējams veidot daudz vairāk asociāciju un daudz ilgākā laikā; Boiss atšķiras ar tūlītēju trāpījumu punktā, kur krustojas Eiropas pagātne, tagadne un nākotne.

Uzmanības vērta ir arī Darbovenas struktūru saikne ar modernismu, kas Rietumu pēckara mākslai arvien palīdzējis atrast veidus, kā runāt par vēsturi. Es šeit domāju pāreju no tīras un tukšas ģeometriskas figūras, kādu var redzēt, piemēram, Maļeviča un Mondriāna gleznās, uz liela mēroga režģiem, kas pacietīgi piepildīti ar pagātni. Tieši režģveida struktūrā slēpjas Darbovenas konceptuālās vēstures rakstības atslēga: režģis ir telpisks, nevis laicisks; fragmentējošs, nevis vienojošs; kluss, nevis skaļš. Un, pats galvenais, režģis neļauj izvērsties ideoloģijai, jo režģis izgaismo nepilnību. Tāpēc, domājot par vēsturi ārpus stāstījuma, es atkal domāju par Hanni Darbovenu.

Raksts no Jūnijs 2021 žurnāla