Ivars Drulle

Peldošās olas dailē

Edgars Šēnbergs. Projekts kafejnīcai-veikalam "Klidziņa" Skrīveros. VKPAI Latvijas Arhitektūras muzeja arhīvs


Izstāde “Edgars un Aina Šēnbergi. Modernisti” Latvijas Arhitektūras muzejā līdz 15. jūnijam


Bērnībā mēs ar ģimeni uz restorāniem gājām reti, katrā ziņā vietu atmiņā sev atraduši tikai daži piedzīvojumi. Svinīgā nedēļas nogale, saglabājusies līdz pat šodienai, līdzinās vēstulei, kas nomētājusies bēniņos, un to grauzušas vairākas peļu paaudzes. Tomēr nesagrauztajos fragmentos ir skaidras detaļas no brauciena uz Jūrmalas izklaides kompleksu Daile un kafejnīcu Ki-ke-ri-gū. Tas bija iespaidīgs ēku komplekss ar slīpām sienām, kuras vienlaikus bija jumts. Vitrāžas šķēla sienas visā to garumā un savienojās ar stiklotu kori nez cik tur metru augstumā.

Jūrmalas Daile bija tāda dīvaina un neparasta vieta: piramīdas iekšā bija tumšas, majestātiskas pasaku grāmatu mēbeles. Smagi koka krēsli ar neticami augstām atzveltnēm, un vitrāžās bija nevis tautumeitas, bet ģeometriski pikseļi, turklāt tur bija paši jaunākie spēļu automāti.

Tomēr galvenā sajūta no izklaižu pils saistās nevis ar kuģīšu šaušanu, bet ar pusdienām. Kamēr mēs sēdējām tajos krēslos ar atzveltnēm kā torņi, viesmīlis mums atnesa maltītes pirmo kārtu, un man priekšā tika nolikts buljons, un tajā peldēja ola. Joprojām skaidri atceros, ka, par spīti milzīgajam pārsteigumam, šis ēdiens man nebija pieņemams. Grauzdiņš, buljons un peldoša ola. Tur kaut kas nebija kārtībā ar garšu vai formu, kādam no ēdieniem bija īpaša piegarša, varbūt ola bija šķidrumā peldoša acs, un es to nevarēju pieņemt.

Nu lūk, šo peldošo olu es atkal piedzīvoju Arhitektūras muzejā, kur izstādīti Edgara un Ainas Šēnbergu darbi. Izrādās, ka tieši Edgars Šēnbergs arī bijis arhitekts minētajai pilij, kuras galvenā funkcija bija starptautiska izstāde “Kūrorti-76”. Vēlāk, pusaudža gados, daudzkārt esmu vēlējies turp aizbraukt, ieiet maģiskajā telpā un pasūtīt saldējumu, bet, kamēr es briedu, jaunie Latvijas laika īpašnieki to pārvērta drupačās un izkaisīja vējā.

Otro reizi izstādes laikā man pulss paātrinājās pie attēliem ar kafejnīcu Klidziņa Skrīveros. Un droši vien ne tāpēc, ka atceros sevi ar bijībā paceltām acīm braucam garām neparastajai Daugavas krasta nogāzē uzceltajai ēkai. Drīzāk tādēļ, ka ļoti reti izdodas redzēt tik smalki un tīri atrisinātu formu savienojumu. Zīmējumos redzams, kā uz raupja un vienkārša paralēlskaldņa kā gulbis ir uzsēdināts gaišs, viegls un stiklots apjoms. Ēkas proporcijas ir tik labi atrisinātas, ka es labprāt paņemtu saliekamo krēsliņu, apsēstos ar muguru pret Daugavu un ilgi vērotu, kādus rakstus ēka veido savienojumā ar lidmašīnu atstātajām švīkām.

Atšķirībā no Jūrmalas sadrupinātās Dailes, Klidziņa savā vietā stāv joprojām, bet ir noticis tā, ka baltais putns ir savākts, sasiets, aizvests uz purvu un tur purva troļļi to ir apkarinājuši ar dūņām un glumiem staipekņiem. Vienkāršā forma ir kļuvusi par transformeru, kur savienota Ķirsona Lido estētika un bezstila poļu ceļmalas viesnīcu stils, bez šķirošanas sakrāmējot tur visu, kas varētu būt daiļš.

Reizēm šķiet, ka mēs dzīvojam tādā kā tumšajā laikmetā, kur sajukuši visi orientieri par to, kas ir mūsdienīgs, kas ir senils, manierīgs un sapļackāts. Eju pa ielu, un mani pārsteidz, ka no ēku arhitektu apziņas ir izoperēti tādi jēdzieni kā ritms un tīra līnija. Bizantisku dīvainību rašanās bija saprotama padomju laikmetā, kad neko nekur nevarēja dabūt, bet šodien latviskajai harmonijas izjūtai vajadzētu triumfēt! Bet nekā, latvietī gavilē iespēja dekorēšanai izmantot Ķīnā ražotas barokālas parodijas un ēku sienas pēc siltināšanas noklāt ar “biezpienu”. Lai nav vienmuļi, vietām uz fasādes der uzzīmēt krāsainus klučus.

Tā mēs esam pazaudējuši Centrālās stacijas pulksteni, kinoteātrus Pionieris un Spartaks, ar gļotām ir apaugusi Bērnu pasaule. Vēl ir pēdējais brīdis redzēt Okupācijas muzeju savā tīrajā formā bez gaišās nākotnes piebūves, bet Sēnīte vēl gaida savu kārtu. Ainas un Edgara Šēnbergu zīmējumi Arhitektūras muzejā ir dzidra un precīza tautasdziesma pēc ieilguša Eirovīzijas festivāla plosīšanās.

Raksts no Jūnijs 2018 žurnāla