Ieva Lejasmeijere

Cilpa ar sirdi

Tatjana Krivenkova “Sirds”, formas autore Jekaterina Sazonova, 2018. Foto: Renārs Derrings


Tatjanas Krivenkovas personālizstāde “Veltījums slaveniem māksliniekiem. Ravēšana” galerijā Māksla XO

Kad jautāju autorei, vai tas ir dibens, viņa, mazliet pārsteigta, atbildēja, ka nav vis dibens, bet sirds. Baltā porcelāna forma novietota uz lakoniska podesta, izstādīta mazliet zemāk par to vietu, kur parasti cilvēkiem sirds mēdz būt, galerijas otrajā, ēnainajā zālē zem apaļā kupola blāvās gaismas. Šī sirds ir arī lielāka par cilvēka sirdi, tīra un gluda, tikai mazliet apgleznota ar kvadrātīgiem dažādu maigu krāsu triepieniem. Daži nemaz nav krāsainas, bet caurspīdīgas glazūras triepieni.

Šai izstādē un sarunā izgāzos divreiz – vienreiz ar sirdi, otrreiz ar triepienu. Arī to, ka kvadrātīgais triepiens gleznās un arī uz porcelāna sirds ir konkrēts veltījums konkrēta korejiešu mākslinieka darbam, kas ir tikai viens, tiesa, daudz lielāks, triepiens, – sapratu tikai sarunas laikā. Pirms tam uzlūkoju šo triepienu kā tādu, kas kaut ko pārstāv vai attēlo (blikus vai pikseļus, piemēram). Bet nē, šis triepiens – sveiciens tam citam triepienam – ir nevis pastoza vai citādi formāla ņemšanās, bet gan triepiens kā prototips, kas, replicēts neskaitāmi daudz reižu, tomēr paliek viens un tas pats.

Kamēr nerunā ar autori, izstādē var ienirt vai ceļot kā dāsnā, labvēlīgā, harmoniskā pasaulē, kur nav nekādu konfliktu. Gleznu intriģējošās telpiskās struktūras ir vienlaikus nesaudzīgi abstraktas un mierinoši līdzīgas kaut kādām lapotnēm, zemūdens pasaulei vai citiem tādiem dabas motīviem. Tagad domāju, ka nav vis tur nekādu lapotņu, visticamāk, ka tās struktūras veido Taņas darbos ierastās strīpu, triepienu vai kā cita rindas – bezgalīgi saraksti, kurus māksliniece var savīt un izjaukt, ja vēlas, uzburot skatītāja nemierīgajā prātā līdzību ar lapotnēm, ja nu viņš netiek līdzi triepienu un citām vēsturiskajām un konceptuālajām cilpām.

Viena cilpa veidojas no stāsta par Sanktpēterburgas Imperatora (toreiz – Lomonosova) porcelāna fabriku, kurā pēcrevolūcijas laikā deva darbu izciliem māksliniekiem, paglābjot viņus no trūkuma un bada, bet mākslu – no agresīviem laikmetīgiem trendiem. Ar porcelāna apgleznošanas tehnisko specifiku saistās vēl kāda cilpa, proti, gleznojot uz porcelāna, īsti neko nevar izlabot vai mainīt; drošībai, pārliecībai un iepriekšējam treniņam jābūt kā Austrumu kaligrāfijā. Turklāt izvēle – ko vispār gleznot no tā visa bezgalīgā, ko varētu uzgleznot, – jāizdara zibenīgi ātri.

Ravēšanas cilpu pasaka priekšā otrs izstādes nosaukums, un tā attiecas uz abiem gleznu uztveres modeļiem – dabas motīviem atbilstošo un abstrakti konceptuālo. Proti, māksliniece tiešām daudz un ar prieku strādā dārzā, arī ravē, atšķirot vienus augus no citiem, un izstādē norāda vai atgādina, ka nepieciešamība nepārtraukti izvēlēties vajā visus, nemitīgi, attiecībā uz visu. Ienāca prātā, ka skatītājs gan nevar izvēlēties, kad skatās gleznas; viņš nevar izvēlēties kaut ko redzēt un kaut ko neredzēt. Viņš redz it kā visu uzreiz un tomēr ierauga kaut ko agrāk un kaut ko vēlāk, atpazīst kā kaut ko līdzīgu kaut kam citam vai uztraucas, ja nekas līdzīgs nenāk prātā un ir jāpacieš, ka bezgalīgi valdzina un nodarbina kaut kas neatpazīstams un neidentificējams. No tāda viedokļa nekādas izvēles skatītājam nav. Viņš bikli tipina kā aizsietām acīm un tā arī nekad nevar būt drošs par to, ko vispār redz un ierauga.

Nu, un cilpa ar sirdi attiecas uz tādu kā kopīgo mākslinieku asinsriti. Visas viņas cilpas veido skaistu neredzamu jēgas tīklu. Pēkšņi īsti nezinu, kas var būt skaists neredzamā jēgas tīklā, tomēr tas ir skaists, un cauri. Varbūt tāpēc, ka ir pazemīgs un drosmīgs un nav didaktisks un egocentrisks.