Artis Ostups

Atmuguriski doties tālāk

Marsela Brothērsa skulptūra Pense-Bête, 1964

Pērnā gada pavasarī es ļāvos tai īpašajai melanholijas formai, ko mēdz radīt nozīmīga (vismaz tā mēs domājam) darba pabeigšana. Nupat biju nodevis izdevniecībai sava, iespējams, pēdējā dzejoļu krājuma manuskriptu, un tam sekojošā tukšuma sajūta mani reizē valdzināja un biedēja. Šobrīd man to gribas salīdzināt ar kādu bērnības pieredzi. Biju par kaut ko smagi apvainojies un tāpēc paslēpos malkas šķūnī, kas atradās dārza tālākajā stūrī. No zaraina sprunguļa centos iztēst nevainojamu duncīti; tā skaistumam bija jāizrauj mani no nožēlojamā stāvokļa. Ātri vien secināju, ka duncītis neizdosies. Šī apjausma radīja tādu kā ļaunu prieku, bet arī vieglu grūtsirdību. Tikai pavisam nesen es sapratu, ka šis savienojums spēj kliedēt tukšumu un atdzīvināt iztēli. Varbūt pat kalpot par pamatu negaidītai pārvērtībai, proti, nevis skaistais, bet gan kroplīgais duncītis var izrādīties ilgi meklētā atslēga.

Kultūras vēsturē pastāv dažādas melanholijas izpausmes; interesantākās pasivitāti iemaina pret aktivitāti. Taču katra šāda aktivitāte (teiksim, pastaiga) var beigties sāpīgi. Tukšuma pārņemtais gājējs drīz vien nokļūst noslēpumainu zīmju virpulī, kas viņa melanholiju tikai saasina. Žerāra de Nervāla pēdējā pastaiga beidzas ar pašnāvību, savukārt V. G. Zēbalda dubultnieks romānā “Saturna gredzeni”, neatradis līdzsvaru starp ainavas dāvāto brīvību un visuresošajām iznīcības pēdām, attopas slimnīcas gultā. Kad beļģu dzejnieks Marsels Brothērss 1964. gadā paziņoja, ka turpmāk nodarbosies tikai ar mākslu, viņš bija iecerējis gluži citu grūtsirdības formu. “Man nekas nepadodas. Man ir 40 gadi...,” viņš raksta savas pirmās personālizstādes ielūgumā. “Beidzot man prātā iešāvās doma radīt kaut ko neīstu, un es tūlīt pat ķēros pie darba.” Liekulība ir nūja, ar kuru Brothērss no sevis patriec dzejnieku – bodlērisko figūru, kam melanholija ir vienīgais patiesuma avots. Neveiksmīgo dzejnieka karjeru viņš interpretē kā savas mākslas sākotni. (Par rindu “Mēness pavērsa savu pistoli pret kūtriem zagļiem” gan, manuprāt, nav iemesla kaunēties.)

Brothērsa gadījums mani valdzina nevis tādēļ, ka viņš no dzejnieka pārtapa slavenā māksliniekā, bet gan tādēļ, ka viņš uzdeva iztēli kairinošo jautājumu: “Kas palicis no dzejas?” Hanne Darbovene savas instalācijas, kuras mēs noteikti uzskatītu par mākslu, nolēma dēvēt par “matemātisko prozu”. Brothērsam nav šāda žesta. Un tomēr jebkurš pamanīs: viņa mākslu caurauž valoda (un Malarmē). Kamēr amerikāņu konceptuālisti studē Vitgenšteinu un aizstāv bezpersonisku mākslas valodu, Brothērss sevi piesaka ar jokaino skulptūru “Pense-Bête” (apvienoti vārdi “domāt” un “stulbi”, arī “zvērs”), kuru veido viņa pēdējā dzejoļu krājuma (ar tādu pašu nosaukumu) eksemplāri. Ievietoti ģipsī, tie izskatās pēc relikta. Kad raugos uz šo darbu, man liekas, ka tas iemieso reizē ļaunu prieku un vieglu grūtsirdību, un es vairs nezinu, kam pieder šīs izjūtas – skulptūras autoram vai man, kurš šajā objektā atradis alegoriju pats savām nojausmām. “Dodoties prom, bieži vien nav pieklājīgi izrādīt prieku,” rakstījis Andrē Žids. Skulptūras neglītumā es saskatu šāda prieka radīto pāridarījumu, tomēr vienlīdz spēcīgi tā izstaro arī skumjas par zaudēto objektu. Tā ir gan literatūra (to varētu lasīt), gan māksla (to nedrīkst lasīt).

Daudz svarīgāk par “Pense-Bête” īpašo vietu 60. gadu mākslā – tas ir darbs, kas neraksturīgi konceptuālisma estētikai akcentē teksta nepieejamību un personīgo mitoloģiju pretstata anonimitātei, – man šķiet pārdomāt šīs skulptūras alegorisko vērtību. It kā tā būtu piemineklis šķūnīša (manu maldu) šaurībai. Un it kā tā būtu ceļazīme, kas iedrošina atmuguriski doties tālāk.

Artis Ostups