Vents Vīnbergs

Aktuālā laika josla

kirjusa_ikea_2021.jpg
Pjotrs Kirjuša. IKEA (fragmenti), 2021. Autora foto


Par Pjotru Kirjušu, Rīgā dzimušu, bet Maskavā uzaugušu mākslinieku, Latvijas kultūras mediji uz brīdi ieinteresējās pērnā gada pavasarī, kad galerijā Istaba notika viņa darbu izstāde, kas bija savdabīgs Jevgeņijas Šermeņovas un Lienas Šmukstes Instagram seriāla #mežs:лес tapšanas dokumentējums zīmējumos, akvareļos un fotogrāfijās.

Viņš ir no tiem draugiem, kurus bieži apbrīnoju dažādās kompānijās, jo viņi, šķietami neizlecot no kopējās īstenības un it kā nemaz nezaudējot uzmanību, ko pieprasa klātbūtne, tomēr sociālajos tīklos pamanās publicēt par notiekošo faktiski tiešsaistes reportāžas. Pjotrs dara vēl vairāk. Arī viņš nekur nepazūd no kopīgā galdiņa bārā un mājas viesībās, no videozvaniem vai pastaigām pa Rīgas nomalēm un bieži vien ir pat to kodols, bet vienlaikus viņa laika josla soctīklu vietnēs pildās nevis ar banālu notikuma fotoatskaiti, bet ar to zīmējumu un gleznojumu reprodukcijām, kuri tapuši tieši notikuma brīdī. Turpat blakus viņa skiču albumos, uz akvareļu papīra un reizēm pat uz pirmās pa rokai gadījušās virsmas top acumirklīgas interpretācijas par draugu laika joslās pamanītajiem publicējumiem.

No vienas puses, šī vairākvirzienu vizuālā komunikācija – no īstenības uz papīra, no papīra internetā un no interneta atpakaļ taustāmajā īstenībā jeb uz papīra – apšauba izplatīto, savulaik vispirms fotogrāfijai, bet nu arī visai virtuālajai videi piedēvēto spēju būt nesagrozītai dokumentālai liecībai. Tā ironizē par nebeidzamo “realitātes šovu”, ko mēs sociālajiem tīkliem tik dāsni piedāvājam. Turklāt šķietami naivistiskā maniere, kādā Pjotrs rada savu mākslu, ir laba ilustrācija tam, ko par virtuālās dokumentalitātes mītu reiz teica Boriss Groiss: “Jūs varat paņemt visu, kas par mani atrodams internetā, bet saskanīgu manis attēlu jūs no tā nekad nesaliksiet. Šie sociālajos tīklos pašradītie mākslīgie ķermeņi ir kā palēninātais sprādziens no “Zabriskie Point” fināla vai kā dzīva miroņa vienmēr lēni sairstošā miesa.”

No otras puses, Pjotra “rokrakstā” tapušie attēli par īstenību reizēm spēj pateikt vairāk nekā pirms fakta uzkonstruētie vai pēc fakta patapinātie pieņēmumi par to, kas tad īsti notika. Izplūdušie, “nepareizie”, akadēmiski dresētajām konvencijām neatbilstošie apveidi, it kā patvaļīgi izvēlēto toņu “nedabīgums” liecina par akūtu klātbūtni jeb mēģinājumu tvert visus viena mirkļa īstenības impulsus vienlaicīgi, reaģēt uz tiem spontāni, nevis vēlāk rūpīgi analizēt, kas mākslā vienmēr noved pie fikcijas.

Par tādu impulsīvu vingrinājumu kādā no obligātās pašizolācijas periodiem viņa rokās pārtapa arī mūsdienu “normalitātes” ikonas – Mego veikalu tīkla akciju skrejlapas, ar ko bija pietūcīta Pjotra pastkaste viņa prombūtnes laikā, un IKEA preču katalogs. Mego reklāmas materiālu jūsmīgo toni un kompozicionālās klišejas viņš pārvērta gandrīz abstraktos gleznojumos, bet IKEA kataloga sterilos interjerus papildināja ar to iespējamajiem iemītniekiem un tādām viņu sadzīves situācijām, kas kariķē korporatīvā mārketinga blefu.

“Tu manu izteikumu gribi padarīt sarežģītāku, nekā tas ir,” Pjotrs (it kā) iebilda, kad teicu viņam, ka pilnīgāka priekšstata radīšanai un efekta paspilgtināšanai man nepietiek ar vienu bildīti, bet vajag sakombinēt vismaz trīs. Jo neko no manis minētā viņš pats neuzskata par savu māksliniecisko programmu. Viņam tā ir “vienkārši” nepārtraukta nepieciešamība reaģēt uz īstenību – nekavējoties un ar visu, kas tobrīd ir pa rokai.

Raksts no Marts 2022 žurnāla