Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Eduards Aivars
Sakvojāžs
Rīga: Neputns, 2011
Es nezinu, teikt vai neteikt, ka Eduards Aivars ir Aivars Eipurs, kurš ir mans draugs. Var iznākt tā, kā vienā no viņa dzejoļiem ar garo virsrakstu (tā dzejoļi saucas), kurā jaunības draugi nesatiekas, bet nolemj iet tikai uz otra bērēm – tad “neko vairs nevarēs pretī teikt”. No otras puses, lasot viņa dzejoļus, nevaru nejaukt divas lietas – dzīvi jeb, drīzāk, atmiņas, un valodu: Aivaram notikumi notiek vienlaikus gan vienā, gan otrā, ja vien viņš vispār tos šķir, tāpat kā es, izlasot “divi asiņaini vareņiki” dzejolī, kur teikts, ka “sniegu ir izdomājuši krievi”, domāju par mums abiem (pareizāk sakot, trim) jauniem Maskavā, lai gan varētu arī domāt par daudzajiem “ņ” asinīs. Starp dziļdomīgiem paradoksiem un dažām apšaubāmām asprātībām “Sakvojāža” lapās tas arī notiek: draudzene “cer, ka beigtajiem jārunā/ Vismaz drusku, tāpat kā pēc nāves/ Mazliet aug nagi un mati”. Ir pareizi, ka Hitlers tur stāda “dzeloņstiepļu sēklas” vai ka “vīrieši pēc četrdesmit/ Nobēdzina pases augstu bēniņos pie spāres/ Lai tām netiek klāt nākamās paaudzes”, bet nav pareizi, ka Merilīna Otija, Jamaikas sprintere, “nav nogriezusi tās krūtis”. Es apskatījos. To tur nav.