Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Džordžs Pročniks
Neiespējamā trimda: Stefans Cveigs un pasaules gals
Ņujorka: Other Press, 2014
Trīsdesmitajos gados austrietis Stefans Cveigs bija varbūt visvairāk tulkotais rakstnieks pasaulē – viņa grāmatas tolaik iznā-ca 50 valodās. Viņš bija labi izglītots, turīgs, pilnībā asimilējies ebrejs, mīlēja gan augstās, gan zemās mākslas un labprāt nodevās bohēmai. Taču nepagāja ne desmit gadi, kad Stefans Cveigs bija miris – nē, viņš nedabūja šausmīgu galu koncentrācijas nometnē kā neskaitāmi tūkstoši citu viņa tautiešu, viņš pat sen vairs nedzīvoja Austrijā vai citur Eiropā, bet gan pēc daudziem pārceļojumiem no Francijas uz Angliju, uz Savienotajām Valstīm un Brazīliju kopā ar savu gados jauno otro sievu Loti 1942. gadā izdarīja pašnāvību Riodežaneiro priekšpilsētā Petropolisā. “Manuprāt, ir labāk beigt labā laikā un stāvus šo dzīvi, kur intelektuālās nodarbes reiz nozīmēja vistīrāko prieku un personīgā brīvība – augstāko labumu virs zemes,” bija rakstīts Cveiga pirmsnāves zīmītē. Viņu paniski biedēja nacisma uzvaras gājiens Eiropā, Pērlhārboras bombardēšana, iespēja, ka karš varētu sasniegt Dienvidameriku. Viņam šķita, ka pasaule, kādu viņš to pazīst un saprot, neatgriezeniski iet bojā. Nav kur bēgt, neglābj pat tas, ka esi izsmalcināts un gudrs dzīves baudītājs kā Reifs Fainzs filmā “Viesnīca “Diženā Budapešta””, kas balstīta uz Cveiga darbiem un dzīvi. Rupja un primitīva vara tevi atradīs un iznīcinās – ja ne fiziski, tad garīgi, jo tā vienkārši citādi nevar.