Ieva Lešinska

Džordžs Pročniks "Neiespējamā trimda: Stefans Cveigs un pasaules gals"

Džordžs Pročniks
Neiespējamā trimda: Stefans Cveigs un pasaules gals
Ņujorka:
Other Press, 2014

Trīsdesmitajos gados austrietis Stefans Cveigs bija varbūt visvairāk tulkotais rakst­nieks pasaulē – viņa grāmatas tolaik iznā­­-ca 50 valodās. Viņš bija labi izglītots, turīgs, pilnībā asimilējies ebrejs, mīlēja gan aug­stās, gan zemās mākslas un lab­prāt node­v­ās bohēmai. Taču nepagāja ne desmit gadi, kad Stefans Cveigs bija miris – nē, viņš nedabūja šausmīgu galu kon­­centrācijas nometnē kā neskaitāmi tūkstoši citu viņa tautiešu, viņš pat sen vairs nedzīvoja Austrijā vai citur Eiropā, bet gan pēc daudziem pārceļoju­miem no Francijas uz Angliju, uz Savienotajām Valstīm un Brazīliju kopā ar savu gados jauno otro sievu Loti 1942. gadā izda­rīja pašnāvību Riodežaneiro priekšpilsētā Petropolisā. “Manuprāt, ir labāk beigt labā laikā un stāvus šo dzīvi, kur intelektuālās nodarbes reiz nozīmēja vistīrāko prieku un personīgā brīvība – augstāko labumu virs zemes,” bija rakstīts Cveiga pirmsnāves zī­mītē. Viņu paniski biedēja nacisma uzva­­ras gājiens Eiropā, Pērlhārboras bombardēšana, iespēja, ka karš varētu sasniegt Dienvidameriku. Viņam šķita, ka pasaule, kādu viņš to pazīst un saprot, neatgriezenis­ki iet bojā. Nav kur bēgt, neglābj pat tas, ka esi izsmalcināts un gudrs dzīves baudītājs kā Reifs Fainzs filmā “Viesnīca “Diženā Bu­dapešta””, kas balstīta uz Cveiga darbiem un dzīvi. Rupja un primitīva vara tevi atradīs un iznīcinās – ja ne fiziski, tad garīgi, jo tā vienkārši citādi nevar.