Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Džons Apdaiks
Turoties pie krasta
Ņujorka: Alfred A. Knopf, 1983
“Rakstīt kritiku, salīdzinot ar daiļprozas vai dzejas rakstīšanu ir apmēram tas pats kā turēties cieši pie krasta, salīdzinot ar burāšanu atklātā jūrā,” Džons Apdaiks raksta ievadā šim eseju krājumam, kas pārsvarā veltīts literatūrai. Kopš 1960. gada līdz pat savai nāvei pirms dažām nedēļām Apdaiks rakstīja grāmatu recenzijas žurnālam New Yorker - gandrīz 1000 lappušu biezā krājuma lielāko daļu veido šo recenziju pārpublicējumi. Kaut arī es neesmu kvēla Apdaika romānu fane, viņa stāstus un esejas allaž esmu lasījusi ar patiesu prieku. Manuprāt, “turēties pie krasta”, lietpratīgi uzrādot visus zemūdens akmeņus un sēkļus vidusšķiras Amerikā, Apdaiks mācēja kā neviens cits. Esejās viņš nemēģina satriekt ar savas personības šarmu un erudīciju - bet pacietīgi uzrāda pats savu attiecīgā autora (un to vidū ir Nabokovs, Kafka, Spārka, Kalvino, Barts, Čorans, kā arī virkne mazpazīstamāku vārdu) lasīšanas procesu - neuzbāzīgi, tikai kā vienu no iespējamiem. Taču, ja jums kādreiz gribas tā pa īstam un pamatīgi pārdomāt, kas īsti bija Hermanis Melvils un kāpēc 30 gadu vecumā viņam savajadzējās rakstīt par kapteini Ahabu un vaļa medībām, tad Apdaiks ir īstais, pie kā griezties. Domāju, viņš jūs pārsteigs.