Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Dzintars Sodums
Savai valstij audzināts
Rīga: Atēna, 2001
Pēc Džoisa no Soduma daudz gaida arī viņa paša latviski rakstītajā. Autobiogrāfiskais romāns ar aizdomīgo nosaukumu pārsteidz nevis valodas, bet stila ziņā; Soduma teikumi ir kā romānā aprakstītās Pētersona jaunkundzes taisnie, īsi apcirptie mati (un “skarba putna āda pār šauru, kaulainu stāvu”). Labiaudzināts ar dažiem labi atrastiem vārdiem saspiež vēsturi līdz metaforai: krievu virsnieku bikses ir “seksīgas. Tās izriež dibena muskuļus un sašaurinās ap celi, tā rādot neuzvaramas ciskas un ikrus kā uz grieķu vāzēm. Bizantija soļo pa Valdemāra ielu.” Sodums izpaužas kā askētiska fenomenoloģiska apraksta meistars. Nekad vairs neaizmirsīšu: “Suns upes malā izķēzīja cērmi. Uz ādas sauli juzdams, kairi lokās parazīts. Labiaudzināts to redzēja, tāpat kā redzēja lauku, debesi, krūmus, kokus. Viņš ņēma cērmi uz sprunguļa un kopā ar sprunguli to iemeta upē. Cērme aizlocījās pa straumei. Suns sēdēja pļavā un skatījās, kā vārnas laidelējas ap lielo alksni.” Un lai gan romāns seko pusaudža nobriešanai ar vecumam atbilstošajām dzimumrūpēm, gaidītais dienasgrāmatas ieraksts trešajā personā ir gandrīz vai necilvēcīgas redukcijas paraugs: “1942. gada 31. maijā. Labiaudzināts uz Madžiņas baltām miesām zaudē nevainību.”