Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Džims Mikls
Aukstais jūlijs, 2014
Cold in July, Jim Mickle
Visai dīvaina filma, kuras žanru tā uzreiz nav iespējams noteikt. Režisors ir ilgu laiku strādājis par gaismotāju, tad sācis filmēt zombiju un vīrusu šausmenes, bet nu ķēries klāt Tarantīno garā ieturētam scenārijam, kas pamazām aizved skatītāju no psiholoģiskas spriedzes drāmas līdz sižetisku un vizuālu atsauču pilnam absurdam. Gaumīgi apspēlētas daudzas klišejas – “parasts” ģimenes tēvs iekuļas kriminālā kompānijā, rūdīts recidīvists dodas meklēt savu dēlu, notiekošajā iesaistās privātdetektīvs, kas specializējas bandītu apkalpošanā, nejauši tiek atklāts snuff pornofilmu rūpals, beigās “sliktie” tiek nogalināti bez tiesas un izmeklēšanas. Pa ceļam apraujas un paliek gaisā karājoties sazvērestību teorijas pavedieni, taču varoņu rīcības loģika arī nav šīs filmas galvenais mērķis. Džims Mikls acīmredzami aizrāvies ar amerikāniski atsvešinātu ainavu un šaujamskatu estētiku, prasmīgi izmantojot gan savu pieredzi gaismotāja amatā, gan muzikālā fona ietekmi uz kadra iespaidīgumu. Atšķirībā no Tarantīno, viņa kinovalodā nav vietas ironijai – te viss notiek “pa īstam”, un tas tikai pastiprina absurda klātbūtni, pilnībā atbruņojot skatītāju un pamazām novedot to bezpalīdzīgā katarsē. Lielisks ir aktieru trio – Sems Šepards, Maikls Hols un Dons Džonsons.