Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Režisors Džims Džārmušs
Kontroles robežas, 2009
The Limits of Control, Jim Jarmusch
Filmai ir divi nosaukumi – kad beidzas titri, parādās uzraksts “Nekādu robežu, nekādas kontroles”. Šāds dekonstruktīvs princips attiecināms uz visu filmu, kuras hipnotiski lēnais ritms, fotogrāfiski precīzās kadra kompozīcijas uzstājīgi atbīda otrajā plānā filmas stāstu, kura centrā ir slepenās spēles ar varu pār indivīdu, ko uzsver vairākas reizes atkārtotā frāze “Dzīvei nav nekādas vērtības”. Nevienam filmas varonim nav vārda, tie ir tikpat bezķermeniski, kā tā dēvētā realitāte, par kuru mums katram ir tikai iluzors priekšstats. Kā saka Bernāla tēlotais personāžs: “Nekas nav īsts. Viss pastāv iztēlē. Reizēm atspulgs liekas reālāks nekā atspoguļotais objekts”. Džārmuša filma padara iluzoru visu, ko parasti sagaidām no filmas – personāžu evolūciju, stāstu, kas atminams kā krustvārdu mīkla. Filmas vēstījuma galvenais princips ir binaritāte un cikliskums: atkārtoti skan jautājums: “Vai runājat spāniski? Vai jūs interesē kino, māksla, zinātne...?” Tilda Svintone visu skata caur filmām – viņa samaina vietām kafijas tasītes kā Hičkoka filmā “Aizdomas” un zina, ka viņas dzīves scenāriju jau kāds uzrakstījis. Pieminot Ritu Heivorti Orsona Velsa filmā “Lēdija no Šanhajas”, viņa skumji nosaka: “Filmas beigās viņa mirst,” un nedaudz vēlāk Džārmuša filmā pati pārtapusi vairs tikai par tēlu Nikolasa Reja filmas “Vientuļā vietā” plakātā. Arī filma ir tikai ilūzija, kas eksistē vienīgi iztēlē.