Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Džeimss Parots
Mūzikas kaste, 1932
The Music Box, James Parrott
Diez vai tā ir dzīvē, bet filmās gan – ja kaut kas noiet greizi vienreiz, tā, visticamāk, ir drāma, taču, ja kaut kas nevedas nepārtraukti, tā jau ir komēdija. Pagājušā gadsimta 30. gados, laikā, kad Melanholijas planēta bija vēl tālu no Zemes un, kā rakstīja kāds kritiķis, “pasaule nekad nebeidz smieties”, komiķu pāris Stans Lorels un Olivers Hārdijs ar savu nesen, vēl mēmo filmu periodā, izveidoto tandēmu uzsāka desmitiem gadu ilgu skatītāju smīdināšanu ar daudzām filmām, kuru vidū bija arī īsfilma “Mūzikas kaste”. Mazais, neapķērīgais Lorela varonis un lielais, nosacīti gudrais tandēma “prāts” Hārdijs (dzīvē bijis otrādi, proti, tieši Lorels bijis triku izdomātājs), viens ar tauriņu, otrs ar kaklasaiti, bet abi ar mūžīgajiem katliņiem galvā, šoreiz mēģina uzstiept klavieres mājā, kas atrodas 131 pakāpiena galā. Un nekas, ka kinovēsturē kāpnes vienmēr vispirms būs Eizenšteina “Potjomkina” kāpnes. Vi-ņi to zina, tāpēc pirmais, ko Lorels un Hārdijs satiek, stiepjot klavieres, ir sieviete ar bērnu ratiņiem. Taču, tiklīdz jūs to esat viszinīgi sapratuši, Lorels sievietei iesit pamatīgu pendeli, un pasaule turpina smieties.