Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Džeimss Džoiss
Dublinieši
Ņujorka: The Modern Library, 1954
Džoisa “Dubliniešus” kā ievadu vai atslēgu “Ulisam” gan jau lasījis katrs, kurš ķēries pie 20. gadsimta slavenākā romāna, tāpēc manas refleksijas par šī stāstu krājuma saturu var mierīgi izpalikt. Pie “Dubliniešiem” mani nogādāja Noras Ikstenas grāmata “Vīrs zilā lietusmētelītī”, kuras galvenajā varonī Tebē viegli sazīmējams slavenais “Ulisa” tulkotājs Dzintars Sodums, un Džona Beilija grāmata par Airisu Mērdoku, kuru šobrīd tulkoju. Abas tās vedina uz pārdomām par mirstību – un, protams, nemirstību. Mirstošais – bet garīgi rosīgais – Tebe un fiziski ņiprā, bet garīgi apdzisusī Mērdoka piepeši lika meklēt kaut ko jauna, “nāves nevainīga” cilvēka sarakstītu. Tas nekas, ka “Dublinieši” patiesībā ir par nāvi – kā fizisku, tā garīgu – svarīgi, ka (un kā!) par to raksta cilvēks, kuram tikko pāri divdesmit. Raksta, izrādās, tā, ka viņa vecums – atšķirībā no Ikstenas un Beilija – nav jūtams itin nemaz. Raksta par konkrētu – bet reizē vispārinātu – vietu, konkrētā, precīzā, bet reizē neanalizējamā – pārlaicīgā – valodā. Interesanti, kā grāmata lasās tagad Īrijā dzīvojošiem latviešiem? Interesanti, kā tā lasījās mana antikvariātā uzietā eksemplāra pirmajam īpašniekam filologam Jānim Bičolim, kurš to pircis Ņujorkā 1963. gadā (ieraksts ar viņa roku)?