Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Dmitrijs Gorčevs
Gondvānas mežonīgā dzīve
Maskava: CheBuk, 2008
Bet es jau biju nolēmis: nekādas mūsdienu prozas! Vēl jo vairāk – krievu. Un še tev – ar neuzticību atvēris nevienam un nekur nezināmu grāmatu, lasu: “Pjotrs Fjodorovičs bija skaists kā rīta zvaigzne.” Jūs, protams, teiksit, ka tā jau jūs arī varat – īpaši, ja esat krievs – un ka manā sajūsmā par nevienam un nekur nezināmā autora, nelaiķa, mazo prozu runā vienkārši daiļā pārsātināts snobs. Bet nu spriediet paši: “Butikā ir ļoti šausmīgi. Kad jūs ieejat butikā, no sienas nedzirdami atdalās izbadējusies meitene, līdzīga zirnekļa mātītei. Ja jūs laikus neaizbēgsit, viņa iesmērēs jums apenes par divsimt baksiem, bet pēc tam nokodīs galvu un apēdīs.” Pilsētas mītu demitoloģizācijā Gorčevs ir galvas tiesu pārāks par Rolānu Bartu, tikai smieklīgs, bet asprātībā un skumjās – velk līdz Harmsam un Veņičkam. Lasot viņa raupjās rindas, jūs neglābjami saprotat, ka tā arī nāksies jums beigt savas dienas starp iztecējušu ledusskapi, blāvu televizoru un aizdambējušos notekcauruli. Un jūs nekad, “dzirdiet, nekad, nenodziedāsiet karaokē Viktoru Coju.” Es nesaprotu tikai vienu: kāpēc joprojām klusē Ilmārs Zvirgzds un Šlāpins.