Deivs Egerss "Zeitūns"
RL lasa

Ieva Lešinska

Deivs Egerss "Zeitūns"

Deivs Egerss
Zeitūns
Ņujorka: Vintage Books, 2009

Egersa memuāri, grāmata, kas izlasāma un tad apgriežama otrādi papildinājumam, man nelasīta stāv plauktā jau gadus desmit – līdz šim man šķita, ka tā ir pretencioza un līdz ar to noteikti “nav nemaz tik laba”. Taču šovasar man iegadījās vairāki gari pārlidojumi un, vairākas stundas nīkstot kādā aizokeāna lidostā, es pēkšņi pamanīju “Zeitūnu”. No vāka bija skaidrs, ka runa būs par plūdiem un, kur gan plūdi pēdējos gados Amerikā bijuši visbriesmīgākie, ja ne Ņūorleānā, par kuru man ir ieradums lasīt visu, ko varu atrast. Atradums bija reta veiksme: sen nebiju lasījusi stāstu (un tas ir dokumentāls stāsts), kura galvenais varonis (imigrants no Sīrijas) izraisa tik nedalītas simpātijas; stāstu, kas ir vienlaikus informatīvs (ne tikai par Ņūorleānu, bet arī par Sīrijas un ASV musulmaņiem – Zeitūna enerģiskā sieva, starp citu, ir musulmanismā pārgājusi baltā amerikāniete) un aizraujošs un uzrakstīts tik skaidrā, neizskaistinātā, nemoralizējošā prozas valodā. Bez pretenzijas un sensacionālisma, kaut arī sižeta pavērsiens ir tik satriecošs, ka pilnīgi apstulbina. Kad beidzot attopies, saproti, ka šis dokumentālais stāsts būvēts ar labas daiļliteratūras paņēmieniem, ka tevi sajūsmina, cik eleganti tas panākts, un ka tu šo Egersu noteikti gribēsi lasīt vēl.