David Byrne
RL klausās

Ilmārs Šlāpins

David Byrne

David Byrne & St. Vincent
Love This Giant
2012, 4AD

Jauns āķis lūpā

Tas izteiciens ir cits – angliski saka tongue-in-cheek (ar mēli aiz vaiga), krievi teiktu – ar pigu kabatā. Un tas nenozīmē melīgumu, liekulību vai divkosību, pat ne divdomību, tas nozīmē runāt ar īpašu, aristokrātisku sarkasmu. Sākumā šis paņēmiens (drīzāk pat žests, nevis frāze) tika lietots, lai pastiprinātu teiktā nozīmīgumu, uzsvērtu atsevišķus vārdus, taču drīz vien ieguva ironisku piekrāsu, uzsverot to, kam teiktajā būtu jāpievērš īpaša uzmanība, jo tur slēpjas “visa sāls”. Starp citu, pirmajās vārdnīcās, kurās skaidrota frāze “tongue-in-cheek”, tā pasniegta ar tādu pašu nozīmi kā “runāt ar graudiņu sāls”. Kāpēc es to visu stāstu? Jo Deivida Bērna īpašā, ne ar ko nesajaucamā intonācija, kādā viņš dzied jau kopš 70. gadu vidus, viņa skatuves tēls ar paši ieplestajām acīm un “kas, pie velna, te notiek?” sejas izteiksmi, asociāli nervozās kustības un, pats galvenais, sociāli ironiskie dziesmu teksti visai precīzi iekļaujas nupat aprakstītajā ironizēšanas tradīcijā vai pat tās avangardā. Būdams skotu izcelsmes amerikānis, Bērns ir viens no “britiskākajiem” amerikāņu postpanka ciltstēviem, kaislīgs “pasaules mūzikas” un neofolka popularizators, mūzikas teorētiķis un velobraucējs, producents un dzejnieks. Un joprojām lielisku dziesmu autors, kuru uzspēlētajā jautrībā jūtama skaudra patiesība par to, kas notiek ar mums visiem. Šis albums tapis četrus gadus ilgā virtuālā sarakstē ar jauno dziesminieci Senvinsentu (viņi esot tikušies tikai uz īsu brīdi studijā) un ir iezīmīgs ar to, ka pavadījumu gandrīz pilnībā izpilda pūšamo instrumentu orķestris.