Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Darja Dimke
Cerība vasaras un ziemas formā
Maskava: BMM, 2014
Stāsti par savu bērnību, ko raksta pieaudzis cilvēks no bērna redzes viedokļa, ir lielāka vai mazāka koķetēšana. To nedarīja, teiksim, Birznieks-Upītis “Pastariņa dienasgrāmatā”, tādēļ no šīs grāmatas nāca tāda vīrišķības sajūta – godīguma nozīmē, un tikpat godīgi viņš citās grāmatās (piemēram, “Kustīgais Jānītis”) attēloja sevi kā pamācošu vectētiņu, jo tobrīd tieši tas arī bija. Mūslaiku bērnības stāstus pavisam bez šīs koķetērijas ar savu bērnišķīgumu vēl nav nācies redzēt; jo vairāk koķetēts, jo pretīgāk lasīt. Dimke ir socioloģe, kuras interese saistīta ar pilsētu un pilsētnieku kā savas vides “ekspertu”. Var jau būt, ka viņai pareizo intonāciju palīdz atrast tieši zinātniska vērojuma ieradumi. Autore, lai gan rāda, kādās neērtās situācijās bērns nonāk, dzīvojot vienlaikus savu un pieaugušo dzīvi, kas no bērna viedokļa var šķist visai absurda, tekstā nebola acis un netēlo bērnišķīgu brīnīšanos. Manuprāt, tas jau ir diezgan daudz. Grāmata, kurā ir runa par Darjas un viņas brāļa dzīvi padomju Ļeņingradā kopā ar vecmāmiņu un vectētiņu, ir tāda kā pasaules saskaldītību samierinoša, apvienojoša. Tajā nozīmē, ka neizdala bērnu, paceltu uz bērnišķības pjedestāla, un tas šķiet uzticami – turklāt emocionāli teksts ir silts, pat karsts, jo bērnišķība te ir saskarsmes un jūtu intensitāte.