Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Dante Aligjēri
Dievišķā komēdija
Sandro Botičelli ilustrācijas
Florence: Le Lettere, 2008
Ja kaut cik nopietni lasi T.S. Eliotu, Ezru Paundu u.c., tad atkal un atkal attopies vai nu pie Homēra vai pie Dantes. Kopš pāris februāra dienām pavasarīgajā Milānā man beidzot ir senilgotā “Dievišķā komēdija” oriģinālā (protams, sen varēju pasūtīt internetā, bet te bija vēl pievienotā vērtība – iespēja izšķirstīt vēl kaudzi brīnišķīgu grāmatu). Tekoši lasīt nevaru, taču šo to novērtēt spēju – valodas labskanīgumu, ko veido, piemēram, aliterācijas lappušu garumā, ritms. Nojaust to, tiesa, varēja jau no Valda Bisenieka tulkojuma, kamēr Jēkabs Māsēns vairāk deva priekšstatu par saturu (jāpiebilst, ka izvērtēts un novērtēts gan nav ne viens, ne otrs). Taču mans oriģināls ir vēl jo krāšņāks Botičelli ilustrāciju dēļ. Turpat divsimt gadu pēc Dantes poēmas parādīšanās tās viņam pasūtināja mecenāts Lorenco Mediči, un tās ar tinti un sudraba zīmuli zīmētas uz aitādas pergamenta, kura otrā pusē mūks Nikolauss Maņona pārrakstījis tekstu. Atšķirībā no Dorē apokaliptiskajām, drūmu šausmu caurvītajām gravīrām, Botičelli zīmējumi ir viegli, graciozi, intīmi – pat rotaļīgi. Gandrīz neticami, ka Botičelli bija askētiskās kristietības sludinātāja un jebkādas frivolitātes nīdēja Savonarolas dedzīgs sekotājs. Apmēram tikpat neticami kā Nils Sakss pie kristīgā puritāņa Šlesera.