Cilvēki zvaigznēs
EKPHRASIS

Ieva Lejasmeijere

Cilvēki zvaigznēs

Ilggadējā žurnāla Zvaigzne fotokorespondenta Žaņa Legzdiņa (1915–1991) darbu izstādi Latvijas Fotogrāfijas muzejā ievada padomju interjeru garā ieturēts stūrītis – atpūtas krēsli, žurnālgaldiņš, lampa un arī paši žurnāli. Daļu sienas, kas piesaka izstādi, klāj mazi rimbuļi, imitējot rullētos ornamentus. Te izskatās kā tādā vintāžas kafejnīcā, aicinot pakavēt laiku, pašķirstot žurnālus. Bet pie kafejnīcas sienām izkārtas

50.–80. gadu fotogrāfijas, kurās redzami “darba cilvēki”. Politiski angažētas un padomju konjunktūrai padevīgas, šīs fotogrāfijas pašas par sevi nekādu interesi raisīt nevar – tajās redzamie dažādu profesiju pārstāvji ir vienlīdz atbildīgi, sparīgi un samulsuši par to, ka tiek fotografēti.

Taču bija interesanti raudzīties, kur var nonākt, izmantojot Rolāna Barta slaveno punktum kritēriju. Piemēram, bildē ar puskailu vīrieti, kam ārsts vai medmāsa mēra asinsspiedienu, uzmanību piesaista māsiņas cepure. Ne tikai tāpēc, ka pūkainā, kuplā berete ir tumšākā vieta attēlā, bet drīzāk gan tāpēc, ka tā veido pretstatu plikajam vīrietim. Cepures tumšais pleķis mani vienā mirklī nogādā vismaz divās dažādās “vietās” – atmiņās par Baldones kūrortnieču cepurēm 70. gados un par krievu fotomākslinieces Olgas Černiševas arhivējošo darbu ciklu ar tādām pašām cepurēm, kas zūmētas un kadrētas no mugurpuses kā neizprotami objekti, kuri nezin kāpēc atrodas uz cilvēku galvām.

Vēl kādā “mediķu” uzņēmumā sievietei roka ielikta kaut kādā medicīniskā ierīcē, kas izskatās kā caurspīdīgs cilindrs ar visādiem vadiem un svirām. Otra sieviete ar medmāsiņas cepuri galvā spiež podziņas. Abu rokas gandrīz saskaras, bet skatieni pavisam jocīgi – medmāsiņa skatās objektīvā, bet sieviete, kuras roku sagrābis aparāts, sēž, saliekusies kaut kā jocīgi uz sāniem, skatās garām fotogrāfam, nemaz nesmaida un izskatās kā liktenīgi neveiksmīgu apstākļu vajāta film noir aktrise vai varbūt drīzāk kā Sindija Šērmane no fotogrāfijām, kurās tās aktrises imitētas. Skaidrs, ka autors iecerējis uzņemt tikai bildi, kas liecinātu par padomju medicīnas sasniegumiem, bet, raugoties uz uzņēmumu, atklājas pavisam kaut kas cits.

Tomēr ir vēl viens iemesls, kas mani piesaistīja Žaņa Legzdiņa izstādē: tā ir saistība ar Augustu Zanderu. Man sagribējās redzēt, kā mūsdienās izskatās “darba cilvēki”, jo tās mediju slavenības ir piegriezušās. Uz ielām, tiesa, cilvēkus vēl redzu un bieži vien iztēlojos, kas viņi ir un ko dara. Vai, piemēram, es varētu noteikt, ka visiem skolotājiem ir kaut kas līdzīgs.

Zandera utopiskā projekta mērogs salīdzinājumā ar Žaņa Legzdiņa padomju darba cilvēkiem izskatās visai pamācoši: jo iespaidīgāka iecere, jo iespaidīgāki darbi, kuri patiešām spēj pateikt kaut ko atbilstoši autora iecerei, nevis ļaut skatītājam ņemties ar punktumiem. Ja nu viens cilvēks ko tādu vairs nespēj pacelt, tad iedomājos, cik krāšņu kolekciju varētu savākt no tām pāris Latvijas fotoaģentūrām, kuru reportieri brīvajos brīžos no mediju pasūtījumiem pamanās nobildēt arī pa kādam vienkāršajam cilvēkam. Un bez gudra fotogrāfa te nevar iztikt, citādi šie paši vienkāršie cilvēki pozēs pakaļ slavenībām un zvaigznēm, un skatītājam atkal nekas vairāk par punktumu nepaliek. 

;script type="text/javascript" src="/js/compiled.min.js?1509713338">