Ciešanu vieta

Ilmāra Blumberga māksla liek domāt par varoņdarbu, grandiozām iecerēm – nopietnību pašā pārākajā pakāpē. Un tad rodas jautājums – kas viņu mudina tādu nopietnu mākslas pieredzi izstādīt publikas priekšā? Un arī otrs jautājums – bet vai nav arī tā, ka tikpat liels darbs un varonība slēpjas aiz... varbūt ne gluži vieglprātības, bet nepretenciozitātes? Glezniecība taču skatītājam biežāk dāvā prieku, nevis ciešanas. Taču prieks Blumbergam netiek cauri ciešanām.

Mākslas vēsturē nemaz nav tik daudz gleznotāju, kuri savos darbos atklāti paustu ciešanas. Frānsisa Bēkona gleznās ķermeņi izkūst krāsu laukuma agonijā – kā Kafkas stāstā “Labošanas darbu kolonijā”, kad literatūras darbs, pati rakstīšana, pārvēršas par spīdzināšanas ieroci – upura ķermenis kļūst par materiālu, uz kura tiek iegravēts ķermenim nezināms teksts.

Bieži vien traģiskus darbus iedvesmojuši mākslinieku dzīves notikumi. Renē Magrits pusaudža gados ieraudzīja savas mātes ķermeni: viņa bija noslīcinājusies un tobrīd gulēja krastā, apsegta ar palagu. Kopš tā laika viņš sāka gleznot cilvēkus, kas pārsegti ar baltu audeklu, un, lai gan šajos portretos (reizēm tajos pat skūpstās) nav acīmredzamu ciešanu, tajos ir kaut kas šausmīgs.

Es nekad negribētu Magrita vai Bēkona gleznu sev mājās pie sienas. Taču muzejs nav mājas, un muzejs ir tieši paredzēts tādam kaislību panoptikumam, kādēļ muzeji kļūst par kaut ko līdzīgu tikumības namiem – psihiatriskajām slimnīcām un cietumiem.

Prieks un ciešanas apvienojušās baznīcā un ikonā, kurā krustāsistā Kristus ciešanas ne tik daudz apcer, kā pielūdz. Ikona nav tikai glezniecība, bet ciešanu pieļaušana glezniecībā vēsturiski saistās ar ciešanu pieļaušanu kultā un rituālā. Taču muzejs nav baznīca, tas nesola mūžīgo dzīvi.

Šekspīra laika Londonā sodi un mocības bija iemīļota izklaide, savācot ne mazāk publikas kā teātris. Pēršana pie Tauera, galvas nociršana, uzsēdināšana uz mieta, saraustīšana gabalos, sadedzināšana ir tādu izrāžu repertuārs. Un arī pašreiz sabiedrība tiecas baudīt ciešanas un kaislības. Pornogrāfiju gan nosodīja kā izvirtušas saldkaisles vērojumu, taču tā atvēra durvis sadomazohismam līdz pat gatavībai vērot grupveida izvarošanu un upura sadalīšanu.

Konceptuālisms, atteicies no krāsas, ciešanas apiet. Blumbergs tomēr izmanto arī konceptuālisma līdzekļus – viņa gleznās redzam ne vien zīmes un vārdus, bet viņa gleznu loģika vispār, savelkot mezglos līniju un krāsu, figurālismu un abstrakciju, simbolismu un plastiku, pārvēršas rēbusā, kurā prāta ciešanas neatpaliek no ķermeņa ciešanām.

Šī intelektuālā tehnika iedzen stūrī. Mums vairs neko nenozīmē Lesings, kurš mākslu iedalīja grupās kā fizkultūras skolniekus, tomēr klasisko cīņu savienot ar kārtslēkšanu joprojām neizdodas. Bokss un mākslas vingrošana, pat kopā ņemtas, diez vai spēs radīt gezamtkunstverku. Reizēm augstsirdība, kāda piemīt “cīnītājiem par cilvēces laimi”, izpaužas masu nošaušanā. Taču glezniecība tomēr ir īpašas estētiskās eiforijas māksla, kurā jūtām vajadzētu iekvēloties nevis no ugunskura, kurā lokās degošs ķermenis, bet no koloristisko refleksu un triepienu formas un krāsas.

Kinematogrāfam ir ne mazāk sasniegumu kā glezniecībai kaislību un ciešanu attēlošanā: man tuvāks ir vienkārši “skaistais”, Čaplina dramatiskajai komēdijai es dodu priekšroku salīdzinājumā ar Larsa fon Trīra trilleri. Man šķiet, ka šausmu māksla ir nonākusi pie robežas, aiz kuras vairs nav ne šausmu, ne mākslas. Mani baida, bet es nebaidos. Var jau būt, ka tieši tas arī ir šausmīgi.