Daniela Zacmane

Čārlzs Staridžs, Maikls Lindsijs-Hogs "Atkal Braidshedā", 1981

Čārlzs Staridžs, Maikls Lindsijs-Hogs

Atkal Braidshedā, 1981

Brideshead Revisited, Charles Sturridge, Michael Lindsay-Hogg

Kāds režisors reiz sacīja, ka sievietes viņam atņemot laiku; šāda piesardzība man ir attiecībā uz seriāliem, jo, kā savukārt sacīja viens mans draugs (īsi pirms šķiršanās), “nav pareizi, ja kaut kam nav beigu”.

Ir sajūta, ka angļu rakstnieka Ivlina Vo 1945. gadā publicētais romāns “Atkal Braid­shedā” un, jā, arī filma – tieši pretēji – iedod laiku, un ne tikai to, kas sižetiski attiecas uz galveno varoņu dzīvi 20 gadu garumā, sākot no 20. gadsimta 20. gadiem, kad vieglā bezrūpībā un, būsim atklāti, dzeršanā aizrit Džeremija Aironsa spēlētā Čārlza Raidera un viņa aristokrātiskā bagātā drauga Sebastjana Flaita jaunība. Tas ir laiks – un šeit sēriju formāts palīdz darbību nesasteidzināt –, kad varēja visu vasaru degustēt vīnus, braukt ilgā ceļojumā uz Venēciju un strīdēties par katolicisma priekšrocībām (“laiskums – vēl nepiepūlēto stiegru atslābums, saule, kas stāv debesu vidū,” jaunību raksturo Vo, un tāda tā “nolasās” sākumsērijās). Paradokss ir tāds, ka pārmaiņas ir “vienīgā dzīvības iz­pausme”, tāpēc samierināšanās, ko varoņi savās reliģiskajās sarunās piemin filmas sākumā, kļūst tik saprotama beigās, kuras, kā redzams, pienāk pat seriāliem.