Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Čārlijs Čaplins
Lielais diktators, 1940
The Great Dictator, Charlie Chaplin
Tomānijas valsts vadonis Adenoīds Hinkels ar putām uz lūpām cīnās par savas impērijas paplašināšanu; tikmēr ebreju geto dzīvojošs bārddzinis, Pirmā pasaules kara veterāns, atgriezies no kara hospitāļa, nenojauš par pārmaiņām valstī un nesaprot, kādēļ uz viņa skatloga stikla uzkrāsots vārds “JEW”.
Kad Čārlijs Čaplins Ņujorkas Modernās mākslas muzejā skatījās Lenijas Rīfenštāles nacionālsociālisma propagandas filmu “Gribas triumfs”, viņš kā vienīgais no klātesošajiem esot sācis smieties. Savā pirmajā skaņu filmā režisors sniedza asprātīgu, taču pārdrošu atbildi nacistu izplatītajām baumām, ka viņš ir ebrejs, – tajā viņš vienlaikus tēloja gan kariķētu Ādolfa Hitlera parodiju, gan savam klasiskajam Klaidoņa tēlam līdzīgu ebreju bārddzini, kurš beigu beigās kāpj tribīnē Tomānijas fīrera vietā. Liekot Hinkelam uz ekrāna graciozi dejot ar globusam līdzīgu balonu, kas vadoņa rokās uzsprāgst, Čaplins riskēja aizkaitināt neganto Eiropas diktatoru pašā Otrā pasaules kara sākumā. Lai arī filmā vienīgā līdzība starp Vācijas kancleru un Čaplinu ir birstītes veida ūsas, režisora dēls stāstīja, ka Čaplina spēja uz ekrāna iejusties četras dienas jaunākā laikabiedra ādā pašu Čaplinu biedējusi ne mazāk kā nacisma destruktīvisms: “Vien padomā – viņš ir trakais, bet es – komiķis. Un nav iemeslu, kādēļ nebūtu varējis būt arī otrādi.”