Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Braians Selzniks
Brīnuma ķerts
Ņujorka: Scholastic Press, 2011
Kādā bezmiega naktī pa rokai gadījās meitai dāvinātā pāri par 600 lappušu biezā grāmata un kļuva par vairāku nakšu pavadoni. Man pat šķiet, ka nakts ir īstais laiks, lai to lasītu un skatītu – jo tai piemīt kaut kas sirreāls, murgains, kaut kas no Aizspogulijas. Tie ir divi paralēli stāsti. Viena, rakstītā, stāsta darbība notiek 60. gados, otra, zīmētā, – 1927. gadā. Galvenais varonis abos ir kurls bērns: rakstītajā – puika Bens, kurš satiksmes negadījumā zaudējis māti, bet nekad nepazīto tēvu meklē Ņujorkā, zīmētajā – meitene Roza, kura dzīvo pie tēva, bet nemitīgi ilgojas nokļūt pie mātes, slavenas Brodveja aktrises. Sižeti ir nedaudz “caurumaini” un pārāk politkorekti (vai bērns ar fizisku defektu neizbēgami ir sirdsšķīsts eņģelis?), tomēr ainas, kuras Selznikam izdodas uzburt ar vārdiem un zīmuli, ir apbrīnojami iedarbīgas: Ņujorkas Dabas muzeja aizkulises ar visfantastiskāko eksponātu kolekcijām, slavenās diorāmas, kurās spēlējas darbinieku bērni, Kvīnsas Mākslas muzeja slavenā “panorāma” – Ņujorkas precīzs makets ar debesskrāpīšu, veikaliņu un dzīvojamo mājiņu miljoniem – un Minesotas vilki, kuri ar katru lappusi pieskrien tuvāk un tuvāk, līdz beidzot esi aci pret aci – burtiskā nozīmē, jo pretī tev – tevī – raugās milzīga, bezkaislīga zvēra acs.