Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Bill Fay
Life is People
Ir tādas tēmas un sajūtas, par kurām nevar runāt pārāk agri. Ir lietas, kurām ir jānosēžas, jānostāvas, jānobriest. Īpaši tas attiecas uz dzejniekiem un dziedātājiem, kam gribas visu pateikt uzreiz. Jaunības kults rokmūzikā ir bijis ļoti spēcīgs, reizēm tas ir aizmiglojis prātus un radījis tādus spožus fenomenus kā Bobs Dilans, Džims Morisons vai Viktors Cojs. Jaunībā var dziedāt par to, ka viss ir slikti, par to, ka vajadzīgas pārmaiņas, var dziedāt par skumjām, cerību un mīlestību. Brīdi padomājot un nomierinoties, var dziedāt par to, cik viss ir labi, par to, ka Dievs mūs mīl, bet pasauli ir iespējams mainīt, var dziedāt ar skumjām, cerību un mīlestību. Bils Fejs tiek dēvēts par britu mūzikas visrūpīgāk glabāto noslēpumu – ierakstījis divus spožus albumus 70. gadu sākumā, viņš lauza kontraktu ar ierakstu kompāniju un aizgāja strādāt “vienkāršus darbus”, tiesa, ne uz brīdi nepārtraucot rakstīt, pārrakstīt un uzlabot savas dziesmas. Dēvēts par “britu Bobu Dilanu” dziļo un daudzslāņaino tekstu dēļ, Fejs fascinē arī ar savu īpašo balss tembru, mīksto un plūstošo klavieru pavadījumu, bet viņa melodijas uzreiz iekrīt sirdī (vai kur tur viņas cilvēkiem iekrīt un aizķeras). Pēc 40 gadu nogaidīšanas viņš atgriezās ar jaunu dziesmu albumu, kurš gluži kā balzams turpina dziedēt mūsu brūces un ielīksmo prātus.