Bernardo Bertoluči  "Konformists", 1970
RL skatās

Dāvis Sīmanis

Bernardo Bertoluči "Konformists", 1970

Bernardo Bertoluči
Konformists, 1970
Il conformista, Bernardo Bertolucci

Kāds šajā stāstā par 75 gadus senā itāļu fašisma dabu viegli varētu saskatīt saitiņu ar mūsdienu latviešu konformismu. Nedomājot tikai atsevišķus padomju nomenklatūras darbiniekus, kas ar neticamu vieglumu mainīja savus “saimniekus”. Nē, “Konformists” var būt arī mācība tiem, kas komforta vārdā gatavi sekot, glaimot un pakļauties abstraktai varai. Viņu dzīve nav un nevar būt interesanta, jo filmā parādīts, ka tās pamatā nav nekā vairāk kā kāda neizdzēšama psihoanalītiska trauma. Līdzīga tai, kura noteikusi galvenā varoņa Marčello Kleriči (Žans Luī Trentiņans) izkliedēto, bet uzticīgo sekošanu Musolīni režīma nosacījumiem. Viņa suniski gļēvo ceļu nevar izjaukt ne liktenīga iemīlēšanās, ne kādreizējā kaislība uz filozofiju, ne riebums pret nogalināšanu. Kleriči misija ir iznīcināt savu agrāko profesoru Kvadri, antifašistisku elementu, kurš nu mitinās emigrācijā – Parīzē. Un šai misijā, kā ikvienā viņa dzīves notikumā, traucēklis ir pārējie cilvēki, kas apdzīvo šo uzsvērti sirreālo pirmskara pasauli (valdības ministrs, kurš ieracies valriekstu kaudzē, seksuālas dziņas pārņemta muļķe sieva, aklu dučistu biedrība utt.). Konformisti vienmēr izdzīvo, un noslēgumā arī Kleriči Romas ielās starp maršējošiem proamerikānistiem kliedz: “Fašists! Viņš ir fašists!”, rādot uz savu, iespējams, vienīgo draugu.