Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Benita Laumane
Smalki lija zelta lietus. Dabas parādību nosaukumi latviešu valodā. I
Liepāja: LPA, 2005
Leksikoloģes Benitas Laumanes pētījumus, šīs valodniecības parādības, kas ir tikpat cilvēku aptverošas kā gaiss un ūdens, var lasīt dažādu iemeslu dēļ. Lai kaut ko konkrētu noskaidrotu, pārbaudītu, lai paviegli pabrīnītos vai pajūsmotu, lai veidotu no viņas zināšanām savas subjektīvo jaunatklājumu ķēdītes (šis piegājiens kaut cik darbojas pat tad, kad darīšana ar daudz nesistematizētākiem un apšaubāmāk komentētiem leksikas pētījumiem nekā Laumanes grāmatās, tikai, tādus lasot, jūties daudz nervozāk, jo paša atbildība par to, kam ticēt, kam ne, ir lielāka). Bet šovasar, kad man laimējās beidzot šo darbu iegūt savā īpašumā līdz ar vēl vairākām citām Liepājā izdotām vērtībām, es to lasu tā, it kā tā būtu mana dienasgrāmata. Sekoju līdzi mēnesim, it kā no manas zināšanas tas mestos tukšāks vai sasniegtu pilnatu, karstumu pastiprinu ar vārdu “sveilis”, bet tam sekojošo nebeidzamo līšanu pagodinu par “liedeni”. Un neatturos no kārdinājuma ikvakara un ikrīta miglas un dūmakas, kas kāpj un krīt uz pļavas un uz upes, izmantot, lai iemācītos, ka mums ir verbs “dumt” un adjektīvs “dums (dumjš)” – un tas nozīmē nevis to, kas notiek ar manu galvu, bet gan “apmācies” vai pat “tumši brūns” –, bet uz šo brūno nozīmi man diemžēl nav nekādu tiesību, jo nav man zirga, un arī vienīgais man pazīstamais kaimiņu zirgs nomira jau pavasarī.