Atoms Egojans "Eksotika", 1994
RL skatās

Viktors Freibergs

Atoms Egojans "Eksotika", 1994

Atoms Egojans
Eksotika, 1994

Exotica, Atom Egoyan
 

Muitnieks caur spoguļstiklu vēro zooveikala īpašnieku, kāds vīrietis sāpīgu sejas izteiksmi vēro dejotāju skolnieces formas tērpā striptīza klubā, viņu greizsirdīgi vēro dīdžejs caur spoguļstiklu, dīdžeju bažīgi vēro viņa draudzene. Un ik pa laikam redzam cilvēkus, kas kaut ko meklē pļavā, kas ar van Goga dzeltenīgo un zaļo krāsas paleti kontrastē tumšajiem kadriem. Vai visus filmas personāžus vieno tikai tas, ka tie ir viena vēstījuma daļa, vai ir kāds dramatisks notikums vai noslēpums, ko Egojans mums neatklāj filmas sākuma daļā, jo tāpat kā filmas varoņi, esam izjutuši vēlmi apslāpēt savas dzīves traģisko pieredzi? Pat nejaušas satikšanās filmās parasti ir ar tālejošām sekām, jo bez tām nav iespējams stāsts, un tikai daudz vēlāk uzzinām, ka striptīza regulārais apmeklētājs zaudējis savu meitiņu un katru vakaru mēģina apmānīt savu atmiņu un sāpes, pārvēršot ciešanas par juteklisku baudu, tas ir viņa izmisīgais mēģinājums tikt galā ar zaudējumu, kas ir filmas vadmotīvs – vai iespējams samierināties ar zudušo. Filmas metaforiskumu pastiprina biežie atspulgi, gaismas, kas daļēji aizklāj tēlus – cilvēka eksistences būtība slēpjas zem ārējās šķietamības, un ikdienišķais pārvēršas par transcendento. Bet skatītājiem parasti pēc filmas grūti par to uzreiz runāt, tā atkailina mūsos to, no kā vairāmies sadzīvē – nepiepildītās vēlmes, mokas un neziņu, ko darīt ar savu dzīvi.