Atdzīvināšanas mašīna

Izstāde “Mēdz būt sapnis kā redze” Maska­vas Multimediju mākslas muzejā Мультимедиа-арт-музей

Izstādē ar nosaukumu “Mēdz būt sapnis kā re­dze” pirmo reizi mūžā aplūkoju “dzīvu” Vladimiru Jakovļevu: iespaids bija satriecošs. “Dzīvs” te nebija metafora un neattiecās uz 1998. gadā mirušo mākslinieku, dzīvs bija stāvoklis, kuru, skatoties Jakovļevu, piepeši sajutu pats sevī. Viņa gleznas bija kā sarkofāgi, kādos man lika gulties, kad pēc Tibetas sāku zaudēt redzi: tur bija kluss un iekšā plūda skābeklis.

Leģendārā padomju andergraunda, “cita” mākslinieka gleznās bija redzamas ēnas, švīkas, ka­­ķi, laivas, vējš, cilvēku sejas, augumi un puķes. Ziedi gleznās man vienmēr likušies tāda kā dekoratīva rotaļa, mākslinieka krāsu kaprīze – pirms es ieraudzīju Jakovļeva puķes. Viņa drudžainajā darbu pasaulē tās bija kā logi uz svētlaimi. Tām, tiesa, vairs nebija sakara ar pļavām vai dobēm, toties, ja kāds mistiķis ņemtos uzzīmēt dvēseli, tā izskatītos gluži tāda kā Jakovļeva puķe. Tādēļ arī, raugoties uz Jakovļeva gleznām, iespējams pazīt kaut ko, kas piemīt nevis plakanai gleznai – lai kāda uz tās būtu bilde –, bet gan pašam. Es labi apzinos, cik vieglprātīga un neuzticama ir runāšana par dvēseli, taču šajā gadījumā esmu gatavs viņu pieminēt, jo tas man liekas sakarīgākais veids, kā runāt par Jakovļeva darbiem. Atceros, kad es Olgu Sedakovu intervijā “pratināju”, vai viņa var paskaidrot, kas ir dvēsele, dzejniece atbildēja: “Jūs taču kādreiz esat redzējis mirušu cilvēku. Dvēsele ir tas, kā viņam trūkst.” Šis trūkums bija Jakovļeva puķe. Starp puķēm un mākslinieku bija kāda liela uzticēšanās, kas piešķir Jakovļevam ne vien jebkuru krāsu (dvēselei nav krāsas), bet ļauj arī uzvilkt puķi pāris līnijām, gandrīz bez līnijām. Viņa puķes pilnībā lika aizmirst par to, kā tās izskatās, jo redzams ir kaut kas pavisam cits, ne puķīšu ārējā forma. Jakovļe­­va gleznām it kā vispār nav ārējās formas, tikai iekšējā, kam, ja turpina metaforu par dvēseli, nav nekādas formas vispār: tā ir tikai sajūta. Stāsta, ka sliktos dvēseles stāvokļos Jakovļe­va mamma aicinājusi depresīvo dēlu uzgleznot kādu puķi, bet, kad tas nav vēlējies, tēlojusi, ka pati uzgleznos: mākslinieks nespējis paciest, ka puķi zīmē nepareizi, un pats ķēries pie tās un gleznojot nomierinājies. Tā kā viņš bija gandrīz akls, tad gleznoja un zīmēja, pieliecies pie audekla 5 cm attālumā: liels kārdinājums pateikt, ka tas, kas bija Jakovļevā iekšā, it kā “pārlija” gleznā virzienā uz āru, bet, skatoties gleznas, notiek atkal otrādi, un sirdi pārņem grūti pazīstamas, ne savas sajūtas. Visvairāk tur, bez šaubām, ir skumju. Kā teiktu pats Jakovļevs: “Māksla – tas ir ar glāzi pa galvu.”