Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Arturs Alliksārs
Dzeja
Rīga: Mansards, 2013
Nezinu, kā citiem kolēģiem, man lāgā neizdodas palasīt, jo, kad nestrādāju, vienkārši knābāju tviterī un feisbukā atrodamo informāciju, dezinformāciju, gudrus, analītiskus rakstus un stulbus komentārus tam, kas notiek Ukrainā un Krievijā. Tā ir kaut kāda cita, murgaina realitāte, kas daudz kam no ierastajām domām un darbiem piešķir bezjēdzīguma un nolemtības dimensiju. Alliksāru latviski esmu gaidījusi gadus 30 – jo tieši tad, astoņdesmitajos, tulkojot dažādus tekstus par norisēm Igaunijā, pirmo reizi uzzināju par šo igauņu īpatnējo, konvencijām nepakļāvīgo, sirreālistisko dzejnieku ar īso un traģiskiem notikumiem pārpilno mūžu. Tagad, kad Guntara Godiņa meistarīgajā, niansēm bagātajā atdzejojumā tas beidzot noticis, neiespējami lasīt ar pašreizējo notikumu neaizmiglotām acīm. “Nav ne labāku, ne sliktāku laiku./ Ir tikai mirklis, kas pagriež mums vaigu.” Un baigs ir šis vaigs, un tas aizēno itin visu, lai ko arī sacītu par laiku kā iedomātu kārtību. “Jūra ļaunā priekā melnojas un velnojas./ Bet mums no tā ne silts, ne auksts./ Stumjamies un stumjamies./ Plecos jūtam laika sāpīgo spiedienu un airu kairo svilumu delnās./ Steidzamies un steidzamies./ Kurš galu galā zina, nonāksim galā vai ne?” Kurš zina?