Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Arkādijs Rovners
Atceroties sevi: Grāmata par draugiem un dzīves pavadoņiem
Penza: Zolotoje sečenije, 2010
Saticis Rīgā Arkādiju Rovneru, kurš sevi sauc par mistiķi, nolēmu izlasīt viņa atmiņu grāmatu – tajā viņš lielākoties stāsta par Maskavas ezotēriķu un mistiķu pagrīdes dzīvi sešdesmitajos gados. Viņu pasaules uzskats lieliski pamatoja neiesaistīšanos padomju sistēmā, lai gan bieži vien robežojās ar risku tikt iemestiem psihenē. (“Viņš apgalvoja, ka gatavojas mūžu nodzīvot kā neiesaistīts vērotājs un šajā dzīvē nepiedalīties.”) Ja nerunā par mistisku atklāsmi – un, kā zināms, to ir ļoti grūti aprakstīt, un tas nav izdevies arī Rovneram –, tad kopīgā patiesības meklētāju iezīme visā raibajā sūfistu, šteineristu, ceturtā ceļa gājēju un citu kompānijā ir tā, ka, šķiet, ikviens no šiem cilvēkiem ezotēriskā nozīmē ir kaut kas pavisam cits, nekā izskatās; teiksim, kāds ubags uzbeku kapsētā patiesībā izrādās dzīves skolotājs. Tomēr nevarētu teikt, ka “sausais atlikums” no viņiem būtu kas paliekošs – lai arī grāmatā rakstīts par lielu daudzumu dažādu cilvēku, rodas iespaids, ka ar laiku liela daļa no mistiķiem – nezinu, kā lai to nosauc – pagurst, vai. “...rezultātā Jerjomenko nodzērās, Ždanovs pārakmeņojās, bet Parščikovs sāka meklēt jaunas levitācijas iespējas.”