Anrī Truaijā "Gistavs Flobērs"

Anrī Truaijā
Gistavs Flobērs
Maskava: Eksmo, 1988

Arī no nejaušībām un sliktas prozas var mācīties: tas attiecas, piemēram, uz Anrī Truaijā grāmatu par Flobēru, kuras acumirklīgā pieejamība ir mans vienīgais attaisnojums tās lasīšanai. Vispār, lasīt par Flobēru ir patīkami kaut vai veselīgā politnekorektuma dēļ, kas dveš no šī rūdītā reakcionāra tēla, priecājoties par viņu gluži tāpat, kā Veņička priecājās par Vasiliju Rozanovu. Ja gadījumā nepietiek ar jaunības ciniskajām asprātībām draugiem (“Nekropļo prātu ar sievietēm. Nenoroc talantu viņu klēpja dziļumā... Pataupi savu spermu stilam...”), tad vienmēr iespējams pievērsties Flobēra vēstulēm, kurās viņš savu nevaldāmo mīļāko Luīzi Kolē iepazīstina ar rakstīšanas mākslas niansēm, un ir iespējams padomāt, ko Flobērs saprot ar stilu. Lai nu kā, viņa teiktais varētu kaut nedaudz likt aizdomāties daudzajiem rakstošajiem: “..es nepieļauju pat domu, ka varētu rakstīt kaut ko savu, personisku. Un pat uzskatu, ka romānistam nav tiesību izteikt par kaut ko savas domas. Vai tad Dievs tas Kungs par kaut ko izteica savu viedokli?” Truaijā grāmata tūlīt pat aizmirsīsies, bet ceru, ka es neaizmirsīšu, lūk, šo: “Salīdzinājumi mani noēd kā utis. Frāzes ņudz no tiem. Un es to vien daru, kā tos spiežu.”