Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Andrievs Niedra.
Mana bērnība un Mani puikas gadi
Ernesta Kreišmaņa apgāds, Rīga, 1943
Savādi ir tas, ka nekādu bērnības atmiņu aprakstīšana un lasīšana nedod atbildi uz jautājumu, vai bērns ir mazs pieaugušais, vai varbūt pieaugušais ir liels bērns, un vai tiešām ir kaut kāds iemesls uzskatīt, ka vecītis ar balto bārdu, kas nu ņēmies analizēt, kā viņš par tādu tapis, ir tas pats puika, kas padarīts par viņa dzīves stāsta varoni. Tieši stāsta. Niedra, kurš par lietām spriež loģiski un tieši tāpēc neprecīzi, turas pie šā varoņa kā pie sevis paša, tomēr uzrakstītais ļauj sajust starp viņiem biedējošu atstarpi, tādu kā tukšu telpu, kurā klīst kaut kādi nevienam cilvēkam nepiederoši “atomi”. Mana dzīves stāsta varoņi ir Pastariņš, mazais Doku Atis un mazā Aspazija, kaut kādā ziņā arī Annele, Jaunsudrabiņa Jancis, Andrievs no Tirzas Dauškāniem un Andra no Zeļļu ielas, es uzticos viņiem vairāk nekā pati sev, jo domāju, ka viņu izstāstītais lielākā mērā pieder man, nekā viņiem pašiem. Niedra jautā, bet atbildēt tomēr vajadzēs pašai: ja man jāstrebj ar zagtiem zariem vārīta putra, vai ar to es tikšu šai zādzībā līdzvainīga? Viņš bija izšķīries – nenomirt bada nāvē.