Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Andrejs Končalovskis
Cēlais apmāns
Maskava: Eksmo, 2012
Ņikitas Mihalkova brālis ar mātes uzvārdu Končalovskis, sākdams savu grāmatu par sevi ar vārdiem “Es sevi mīlu”, zina, ko saka. Viņa spriedumi par visu ko, ieskaitot seksu, robežojas ar sieviešu žurnālu banalitātēm, taču tas nemazina Končalovska pārliecību par to, ka tie būtu jāizsaka. Memuāru žanram piedien detaļas, taču to ir salīdzinoši maz un galvenokārt par Andreja (Rietumos – Androna) paša attiecībām ar sievietēm, atgādinot Vistana Hjū Odena teikto, ka viņš nav īpaši augstās domās par vīriešiem, kuri visur aiz sevis atstāj “raudošu sieviešu dūmojošu asti”. Nez kādēļ Andreja Končalovska izteikumi, teiksim, par Binošu (gultā viņa lēkāja kā mērkaķītis), liek domāt par viņa pretrunām ar Tarkovski, kura patiesības meklējumus viņš salīdzina ar “govs maušanu”, kas nezina, par ko viņa mauj. Mazliet tālāk Končalovskis gan paziņo, ka ļoti mīlējis Andreju un varbūt tādēļ viņš tik bieži rādoties viņam sapnī. Un ka nesaprotot, kāpēc viņam sapnī esot pret viņu kaut kāda vainas sajūta. “Nezinu, par ko,” piebilst Končalovskis, un šī neziņa ir tiešs viņa pirmā teikuma atspulgs.