Andrejs Johansons "Latvijas kultūras vēsture 1710–1800"
RL lasa

Ieva Lešinska

Andrejs Johansons "Latvijas kultūras vēsture 1710–1800"

Andrejs Johansons
Latvijas kultūras vēsture 1710–1800
Rīga: Jumava, 2011 (1975)

Trimdā, tāpat kā pašā Latvijā, gadu gaitā saražots tik daudz rakstu darbu ar apšaubāmu vērtību, ka šai jūrā dažkārt nākas aizdreifēt garām patiesiem dārgumiem. Par to, ka daļa no izcilākajiem rodami Zviedrijas apgāda Daugava izdotajā vēstures sērijā, protams, zināju, taču Johansona vareno pētījumu lasu tikai tagad, kad to atkārtoti izdevusi Jumava. Viena no pievilcīgākajām grāmatas iezīmēm ir skrupulozā vairīšanās izdabāt jebkādai ideoloģijai. Piemēram, atzīstot Merķeļa labos nodomus atmodināt sirdsapziņu vācbaltu muižniekos un likt tiem kaunēties par savu nereti nežēlīgo apiešanos ar latviešu un igauņu zemniekiem, Johansons nebaidās konstatēt, ka “Latviešos” netrūkst arī autora fantāzijas augļu, kādi vēl jo vairāk ir viņa ekskursi latvju tautas teiksmainajā senatnē (pārsteidzoši, cik latviešu apziņā dziļi iesakņojušās šīs sentimentāli konstruētās pagātnes ainas, tāpat kā pārliecība, ka smago dzimtbūšanas jūgu sev līdzi atnesuši vācu krustneši!). Viņa versija ir ietilpīga un intriģējoša, ar plašu darbojošos personu loku, sarežģītām un interesantām vāciešu-latviešu attiecībām, kurās latvietis nebūt nav tikai vēstures viļņos iesviests bezpalīdzīgs objekts, bet gana attapīgs un viltīgs subjekts.

;script type="text/javascript" src="/js/compiled.min.js?1509713338">