Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Anatlolij Prelovskij, Ballada o siņe vraga naroda
Anatolijs Prelovskis, Balāde par tautas ienaidnieka dēlu. Viņējo un tagadējo gadu dzeja
Vital, 1994
Langebroihā, Heinriha Bella lauku namiņā, kur pie Korānu tulkot iemitinātā Bērziņa durvīm pulcējās vistas, sēdēju, centīgi ar rokām lipinot ciet mazus greizus pelmeņus, taisoties pie tiem dzert dzīvam ķiplokam un piparam uzlietu vācu šņabi, un atplestu muti klausījos vecīgā Prelovska stāstos par savu dzimtu, par Sibīrijas kazakiem un viņu popiem, par impērijas priekšpulkiem, par Jakutsku, Aļasku, zvejnieku un mednieku receptēm, kopš 18. vai 19. gadsimta aizmirstiem Sibīrijas tautu folkloras pierakstiem, ko veikuši cītīgie Krievijas vācu akadēmiķi, un viņa paša misionārisko uzņēmību darīt šos tekstus pieejamus krieviski – kaut vai padarot par literārām pasakām – un atdot atpakaļ tautām, no kurām tie nākuši. Vienu gan slavenajam sibīrietim, šamaņu zinātājam, pat šņabi dzerot nejautāju: kas, nolādēts, ir ar šo Krieviju? Arī viņa dzejoļos, kas pagriezti atpakaļ pie nerediģētajiem pirmvariantiem, bet nes līdzi PSRS Valsts prēmijas slogu un cildenas morāles patukšo nastu, tikpat aizraujošs ir stāsts par pagātni, ko atņēma, par dzīvi, kas palika pāri, stāsts, pilns konkrētības, par lēģera maizesvedēju un 1953. gada amnestiju, par pareizticīgo Irkustku, babku Annu Stepanovnu un viņas tumsā bez Dieva pamesto mazdēlu. Viņš zina tik daudz! – bet nekad neuzdos sev pareizo jautājumu par to, ko zina.