Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Alfreds Hičkoks
Rebeka, 1940
Rebecca, Alfred Hitchcock
Hičkoka pirmā ASV uzņemtā filma pēc Dafnes di Morjē tāda paša nosaukuma romāna aizrauj pat tad, ja lasīta grāmata. Nav brīnums, ka romāna ekranizācija jau izsenis interesējusi Hičkoku, kura aizrautība ar psihoanalīzi vēlākajās filmās kļūst arvien acīmredzamāka. Arī “Rebekas” sižetu veido psihoanalīzes stūrakmeņi: atmiņu spēks, zemapziņa, identitātes problēmas (jaunajai saimniecei ir mirušās uzvārds, kuru tā arī mēs neuzzinām), turklāt tie atrādīti kā ūdens, dzelme, migla vai galu galā – uguns. Hičkoka šausmas slēpjas detaļās: vējā plīvojošs aizkars, iniciālis uz spilvendrānas, saplēsta porcelāna figūriņa, suns pie mirušās durvīm kalpo gluži vai par ceļazīmi aizvien mīklainākam maršrutam. “Rebeku” noteikti var pieskaitīt pie “kino un arhitektūras” filmām – īpaši ainu, kurā gotiski baisā kalpone (pagātne) izrāda Rebekas istabu: vispirms skapi, tad atvilktnes, arī gultu (daži kritiķi šeit saskata lesbiskus mājienus). Bezvārda varones loma filmā padarīja jauno Džoanu Fonteinu par aktrisi ar vārdu; saistībā ar “Rebekas” tapšanu parasti tiek pieminētas arī Hičkoka un producenta Deivida O. Selznika sarežģītās attiecības, kas vismaz šajā gadījumā, šķiet, beidzās pavisam labi.