Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Aleksejs Remizovs
Domu dienasgrāmata
Sanktpēterburga: Puškinskij dom, 2013
Dīvains nosaukums, vai ne? Pretenciozs. Krieviski – “Dņevņik misļei”, un pirmo reizi šo nosaukumu savām 1919.–1920. gada piezīmēm esot izmantojis krievu emigrācijas rakstnieka Alekseja Remizova tuvs draugs filozofs Ļevs Šestovs. Taču tam visam nav nekādas nozīmes; svarīgākais, ka runa ir par ļoti neparastu, modernistisku un personisku prozu, par kādu var jau kuro reizi teikt – līdz tam neko tādu nebiju lasījis. Pats dīvainākais tajā nav vis domas (lai gan es nezinu, par kādiem pierakstiem varētu teikt, ka tās ir domas), bet nenošķirams sapņu un īstenības savie-nojums – turklāt es jau lielākoties vienalga neatšķiru, vai personāži un notikumi, par kuriem Remizovs raksta, ir bijuši pa īstam vai tikai viņa sapņos. 1943. gada 6. decembris: “Visas galvaskausa virsmas trīsa: jūtu sirēnas sākšanos. Acīs: nes zārku uz kapu. E.M. Andrejeva ņaud.” Harmss kaut kāds. Nē, Kafka. Parasti sapņu pieraksti ir daudz neinteresantāki par sapņiem; šeit pats sapņa pieraksts ir pārvērties par literatūras žanru – saraustītu, trauksmainu, slimīgu un sasodīti vilinošu.