Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Aleksejs Gorjainovs, Aleksandrs Antonovs
Russkaja zimņaja ribalka
Maskava: RIPOL klassik, 2007
Interesantais sākas jau ar nosaukumu. “Zemledus makšķerēšana” skan negaršīgi un formāli! “Ziemas zveja”, protams, būtu daudz aizraujošāk un skaistāk, bet Latvijā jau par zveju sauc vienīgi tīklu mešanu dziļos ūdeņos. Grāmatiņa sola pastāstīt par bļitkošanas paņēmieniem, par to, kur meklēt un kā noķert zivis, sola iemācīt pareizi lietot balansieri un mormišku, pareizi izvēlēties “primanki, nasadki, prikormki”. Es dodos zvejot vārdus, no kuriem mani šķir nezināšanas ledus. Lūk, mormiška. Uzticamajā vecajā vārdnīcā, par spīti 2 sējumiem, tās nemaz nav. Par mormiš krievi sauc mazu saldūdens vēzīti Gammarus, bet par mormišku jau kopš 19. gadsimta dēvē krievu izgudroto bleķīti ar āķiem. Jā, nu kurš gan nesaprot, kas ir mormiška. Aiziet dibenā, latviešu pasaku valodā sakot, murumurumis. Bet kā jūs to tulkotu? Vēzītis? Māneklis, pievilinātājs? Dancināmais, raustāmais, tricināmais? Triceklis? Primanka – ēsma. Nasadka – ēsma. Prikormka – ēsma; nu labi, dots arī aprakstoši – “papildbarība pieradināšanai”. Iebarība... Kampjot trīskāršo ēsmu, uzkožos asam vārdam, ko savā dīķī redzu pirmoreiz: “strigts”. Skaidrā latviešu valodā – sinonīms ēsmai. Grāmatiņa ir pilna ar, atvainojiet par abstrakciju, “ūdenstilpju” leksiku, es minu, meklēju vārdnīcā, izgudroju. “Var braukt ar personisko transportu pa Rīgas šoseju, viena laba vieta ir tieši aiz Gailīšiem, kājām caur mežu jāiziet līdz Jauzai....” Tur ķeras.