Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Aleksandrs Kobrinskis
Daniils Harmss
Maskava: Molodaja gvardija, 2009
No Daniila Harmsa dzīves mēs sagaidām neparastu sadzīvi (“viņš sveicinājās ar laternu stabiem”) un netaisnīgu nāvi (cietuma slimnīcā): to mēs arī saņemam viņa biogrāfijā, un līdz ar to nevarētu teikt, ka Kobrinska grāmata par Harmsu būtu pārsteigums; tā ir filoloģiski līdzsvarots mēģinājums saprast, kāda saistība pastāv starp literāta dzīvi un viņa veikumu. Šeit autors sastopas ar grūtībām, kādas būtu jebkuram, kas censtos skaidrot, kā pamatot vienu no “cietākajiem” Harmsa tekstiem “Reabilitācija”: “Nelieloties varu teikt, ka tad, kad Volodja man iesita pa ausi un uzspļāva uz pieres, es viņu tā paņēmu priekšā, ka viņš to neaizmirsīs. Jau pēc tam es viņu situ ar prīmusu, bet ar gludekli es viņu situ vakarā...” Bet tas ir tikai pats sākums, jūs jau zināt. Visai neinteresanti domāt, ka tādi teksti vienkārši atspoguļo padomju laika absurdu, taču nav interesantāk tos attiecināt uz noteiktām literārām likumībām. Tāpēc es par to labāk nedomāšu, bet iegaumēšu kādu detaļu, teiksim, kā ciemos Harmsam klēpī sēdās sievietes, bet sieva Marina tikmēr sēdēja stūrītī ar savu mazo sunīti Lupatiņu un aizvainojumā klusi raudāja.