Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Aleksandrs Dimā.
Kaukāzs
Merani, Tbilisi, 1988
Šķistu, ko tur daudz rakstīt – ņem un brauc uz Tbilisi, kur netālu no gruzīnu parlamenta pagrabiņā tevi jau gaida 3/4 litra Kahetijas vīna, baklažāni un hinkaļi. Taču nebūtu nekāda Tbilisi bez manas, Kuvajeva vai Dimā klātbūtnes: “Gruzīnu pusdienas ir tāds cienasts, ka pat ne ar ko sevišķu iezīmīgi dzērāji iztukšo piecas vai sešas pudeles vīna, bet reizēm arī divpadsmit vai piecpadsmit katrs. Daži dzer pat nevis no pudelēm, bet burdjuka: un šie daži pievarē divdesmit vai divdesmit piecas pudeles. Gruzijā pārdzert savu kaimiņu ir goda lieta. Vidēji vienā reizē katrs izdzer piecpadsmit pudeles.” Jaukākais ir tas, ka gruzīnu redaktori šajā vietā pievienojuši zvaigznīti un zem svītras rakstīts: “Autora fantāzija šeit ir acīmredzami atraisījusies.” Manējā arī.