Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Aivars Eipurs
Minimas jeb zemestrīce zābakā
Rīga: Dienas Grāmata, 2013
Eipuru es pazīstu. Dažas no viņa minimām es esmu stāstījis pats, bet daudzas, kuras nav iekļautas šajā izdevumā, dzirdējis mūsu iedzeršanās (jau sen atpakaļ), kad mūsu bezgalīgajās sarunās šķietami ikdienišķi gadījumi no dzīves ieguva savu pirmo literāro slīpējumu. Es pats varētu izstāstīt kādu minimu par Eipuru, taču viņš šo kādreizējo nevainīgo nodarbošanos – stāstīšanu – ir pārvērtis par savu refleksijas maizi; Eipura uzmanība pret piedzīvoto nelielos dzīves kriksīšus ieceļ liela stāsta statusā. Tādēļ nav brīnums, ka, sākušās kā anekdotītes, viņa minimas ir attīstījušās par gandrīz vai dziļdomīgu žanru. Es tā nevarētu, un Eipurs mani negaidīti pārsteidz ar sievieti baltās drānās, kura “iesprūdusi starp laivu un manām ribām”, pat ja viņam pieder uzskricelētā koju zīmīte: “Meitene sarkanā džemperītī lai ir tavējā.” Otra minimu puse ir Eipura kaislība – piedzīvot stāstus; tas ir, dzīvot un runāt tā, lai tas kļūtu par stāstu. Varbūt tādēļ viņam tagad pieder gandrīz vai skaistākais “Labās cerības mīkstais radziņš”, kurš “Pateicības pauguriņa” tuvumā kļūst par īstu “Labās cerības ragu”. Ar viņu notiek tā: pievērsis uzmanību psihoterapeita Rudzīša izteikumam par laimi 30 sekunžu laikā, vērojot uz plaukstas uzliktu cālīti, Eipurs turpina epizodi, līdz cālītis izaug par vistu, un tur vairs nekādas laimes nav.