Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Aina Blinkena.
Latviešu interpunkcija
Zinātne, 1969
Aizraujoši un aizkustinoši vienlaikus. Tā varētu aprakstīt sajūtas, kas rodas, lasot zinātniskas grāmatas par savulaik neapstrīdamām lietām. Es ar to domāju lietas, kas mums mācītas skolā, tās, kuras līdz nelabumam zubrītas un jau nedēļu vēlāk laimīgi aizmirstas, tās, par kuru pareizību šaubīties bija ne vien neiespējami, bet arī bezjēdzīgi. Un tad vēl latviešu valodas pratēju izsenis koptā pārliecība par valodas tīrības īpašo nozīmi. Nu, tie vārdi, tie vēl tā, tik daudz jau laika gaitā cilvēks saprot, ka nekas nestāv uz vietas un nav vienas, pareizās vārdnīcas. Bet interpunkcija nu gan no pirmās klases līdz pēdējam nodotam rakstu darbam korektorei šķitusi negrozāma. Sak, atliek tikai pajautāt zinošam cilvēkam vai ieskatīties grāmatā un būs zināms! Un izrādās, nekā. Visdrūmākajos padomju autokrātijas gados rakstītā zinātniskā darbā tu piepeši atrodi, ka vienas patiesības nav. Komatu var likt un var nelikt. Punktu var izmantot ne tikai teikuma beigās. Domuzīmi var lietot un var nelietot. Šī burvju vārdiņa “var” lietojums vai ikkatrā šīs grāmatas rindkopā skan kā brīvības himna, veldzē apziņas brūces un spārno. Grāmata labam garastāvoklim. Goda vārds. Un “izsaukuma zīmju dubultojums ir tīri individuāls stilistisks paņēmiens” !!!!!