Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Labākās amerikāņu esejas 2008
Ādams Gopniks, red.
Bostona, Ņujorka: Houghton Mifflin, 2008
Man sen patīk, kā raksta Ādams Gopniks un patīk esejas (arī tās, kuras varbūt nav nekas ievērības cienīgs satura ziņā, ir interesanti pētīt no uzbūves viedokļa), turklāt grāmata sniedz gan jau iepazītas baudas (Entonijs Leins, Lūiss Menands, Deivids Sedariss), gan arī tīkamus jaunatklājumus (Džonatans Lethems, Riks Mūdijs, Lorena Sleitere, Anders Monsons), tāpēc tās iegādi ne brīdi neesmu nožēlojusi. Eseju spektrs ir ļoti plašs – Riks Koens raksta par Hitlera ūsām, Atuls Gavande par novecošanas ideju un praksi mūsdienās, Džonatans Lethems par plaģiātismu, ko viņš uzskata par mūslaikos gluži neizbēgamu un savureiz pat atbalstāmu parādību – Gopnikam svarīga šķitusi tikai un vienīgi raksta kvalitāte. Čārlzs Simičs, piemēram, savu eseju sāk šādi: “Priekškaram paceļoties, es pliks sēžu uz podiņa vectēva pagalmā nelielā Serbijas ciematā. [..] Ir jauka, saulaina diena, kaut gan Hitlers jau okupējis lielāko daļu Eiropas. Es, protams, nenojaušu, ka viņi ar Staļinu kaldina sarežģītu plānu, kā padarīt mani par amerikāņu dzejnieku. Es vienkārši mīlu kaimiņu suni, kura vārds ir Toza. Es metos tam pakaļ ar visu podiņu, jo gribu paraut aiz astes, bet viņš neļaujas.” Apmēram tā sākas jebkurš lasīšanas vērts stāsts.