Abrams Rooms "Nelokāmais jauneklis", 1935
RL skatās

Ilmārs Šlāpins

Abrams Rooms "Nelokāmais jauneklis", 1935

Abrams Rooms
Nelokāmais jauneklis, 1935

Строгий юноша, Абрам Роом
 

Cilvēces vēsturē, it īpaši, ja runājam par kultūras un mākslas pieminekļiem, visbiežāk un spēcīgāk aizkustina lietas, kas atrodas uz robežas – tās, kuras apliecina gandrīz nenotikušu, gandrīz zudušu un aizmirstu fenomenu. Viens no tādiem ir padomju neoklasicisms, mākslas žanrs, kas grasījās rasties 30. gados, staļinisma spēka un spožuma priekšnojautās, taču burtiski sabruka saturiskā tukšuma, sadzīviskās bezcerības un politiskās greizsirdības represiju rezultātā. Filma par komjaunieša Grišas, elitāra ķirurga un viņa sievas mīlestības trijstūri Nīčes, Hamsuna un Marksa citātu ainavā, antīka ķermeņa kulta un morālu dilemmu sakairinātā, jutekliskā, spožas gaismas pielietā kadrējumā tika uzņemta pēc Jurija Oļešas scenārija un tūdaļ aizliegta. Retrospektīvi skatoties, tajā var ieraudzīt Lenijas Rīfenštāles līmeņa perspektīvu, kādā skatītājam tiek piedāvāti cilvēku ķermeņi, stadionu celiņi, arhitektoniskās detaļas un gaismēnas. Spriedzes pilnas ainas, kuru laikā tiek pateiktas vien pāris frāzes, dialogi sportistu ģērbtuvēs, kur līdzās sengrieķu statujām pie sienas redzams bareljefs ar Marksa, Engelsa, Ļeņina un Staļina profiliem, puiši un meitenes sniegbaltā veļā, kas dušā un uz masāžas galda apspriež morālo prasību GDA (“Gatavs darbam un aizsardzībai”) kompleksu par mērķa skaidrību un seksuālo atturību – ar šādu nostalģiju par gandrīz pietuvojušos, taču nenotikušu nākotni ir vērts iepazīties arī mums.