Neizdevās savienoties ar Twitter. Mēģini vēlreiz!

Vēstures privātā dzīve
Foto: Uldis Tīrons

Igora Šuvajeva saruna ar Bonifāciju Daukštu

Vēstures privātā dzīve

Igors Šuvajevs: 19. gadsimta beigās Karls Krauss[1]1 raksta, ka Vīne tiek izdemolēta par pasaules lielpilsētu. Kaut kas līdzīgs manāms arī Rīgā. Patlaban gan rodas iespaids, ka Vīne tiek izdemolēta par izbijušas slavas un slavenību pilsētu. Jūs labu laiku esat dzīvojis Vīnē. Vai var vilkt paralēles starp Rīgu un Vīni, Latviju un Austriju?

Bonifācijs Daukšts: Man vienmēr ir bijusi izjūta, ka Vīne un Austrija, kā arī Rīga un Latvija, ir krustceles. Vīne — Eiropas krustceles, tās ir krustceles ar Eiropas austrumiem, Balkāniem. Kanclers firsts Meternihs 19. gadsimtā ir postulējis, ka robeža starp Eiropu un Āziju Vīnē iet pa Pennvēga ielu. Tieši tur. Un nevajag jaukt. Bet Balkāni sākas Našmarktā (Našķu tirgū). Tās gan ir krustceles ar vīna krogu līdzās, ar citādu kultūru. Arī tautās ir kaut kas līdzīgs. Vienmēr esmu ļoti labi juties Vīnē, iespējams — dēļ līdzības ar Rīgu, ar lielpilsētu, kurā dzīvo daudzas tautas. Nejūtu nekādu krasu pāreju no Rīgas uz Vīni. Te — jūgends, tur — jūgends, varbūt tikai nedaudz austrumnieciskāks. Arī sievietes tur ir izgurdinoši skaistas. Interesantas paralēles pastāv arī vēsturē, politikā. Divdesmitajos gados un trīsdesmito gadu sākumā abās valstīs ir viskreisākās sociāldemokrātijas Eiropā. Turklāt vērojama līdzība arī ebreju attieksmē pret sociāldemokrātiju, kreisajiem, kaut gan Bruno Kreiskis grāmatā Politikas straumē atzīmē, ka ebreju simpatizēšana sociāldemokrātijai ir bijusi kaut kas specifiski austrisks, jo citviet Eiropā ebreji bija liberālās vai labējās pozīcijās. Aplūkojot politiskos režīmus, var atrast līdzības, pat pārņemšanu.

Mums ir jūra, viņiem — kalni; domāju, ka tas atstāj savu iespaidu uz tautām. Jūra paver ceļu, vienlaikus it kā aizņemot pusi pasaules, tas atveidojas mentalitātē. Gan jūra, gan kalni sasprindzina cilvēku. Nodzīvot mūžu un neuzkāpt kalna virsotnē... Man tas ir komplekss — dzīvot ar domu, ka nekad mūžā neuzkāpsi šajā kalnā.

Brāļi Kaudzītes kā pārņemamu, eiropeisku un latviešu tautai ļoti vajadzīgu atzīmē, ka Austrijas krogā nevienam netiek uzsaukts, tāpēc neviens arī nenodzeras. Viņi ļoti apjūsmoja šādu eiropeisku krogus kultūru. Zemnieki, protams, ir līdzīgi, taču mums nav bijis aristokrātijas. Tā ir viena no Austrijas īpatnībām. Kopš 1918. gada te nedrīkst tīksmināties par šiem tituliem, un tomēr tas atsvaidzina dzīvi. Latvijā grāfu, protams, ir maz, bet tomēr ir, vismaz — caurbraucoši. Austrijā pastāv maza latviešu kopiena. Reizēm izjūtama liela likteņa kopība attiecībā pret okupāciju. Austrieši gan parasti saka, ka viņiem ar visu laimējas — ar krieviem laimējās, okupācija beidzās jau 1955. gadā.

Latvieši vēlu ir apzinājušies sevi kā tautu, austriešiem, manuprāt, arī ir saglabājušās problēmas ar identitāti. Kas viņi ir? Viegli jaukteņi, kā daždien saka par mums?

Šuvajevs: Austriešiem labāk to neteikt.

Daukšts: Taču austrieši par to domā un reizēm atklāti pasaka, ka pastāv kādi 10 %, kas šaubās par to, kas viņi ir. Austriešu kreisie saka, ka viņi esot īpatnējs slāvu un ģermāņu sajaukums. Dažiem pat piemīt tieksme teikt, ka neesot paņēmuši to labāko no abiem. Austrieši mīl sevi svērt un kritizēt, domāju, ka tā ir “aškenāziska2[2] īpašība”. Viņiem ir paškritiski joki, kaut arī nepatīk, ja tos stāsta par viņiem; tie ir skumji, bet vērtējoši joki, anekdotes, asprātības. Latviešiem tas nav tik ļoti izteikts. Pagaidām.

Brāļi Kaudzītes Vīnē ieradās 1896. gadā. Protams, viņi negāja kājām, kā tas aprakstīts visās literatūras mācību grāmatās. No stacijas uz pilsētas centru viņi devās ar zirgu tramvaju, vispār viņi tikai braukāja, maz gāja kājām. Domāju, ka viņu apraksts Vija ir viens no labākajiem ceļvežiem. Toreiz gan viens no viņiem gribēja būt lielāks — Kaudze, bet otrs — Kaudzīte. Kaut gan baltieši, Baltijas vāci Austrijā bija pazīstami jau agrāk, piemēram, grāfs Ļaudons. Vīnes kongresa laikā tur bariem no Kurzemes sabrauca kurtizānes, freilenes, lai, tā teikt, priecinātu jaunos Eiropas sistēmas veidotājus.

Pastāv arī bēdīgākas saistības un sakarības. Vīne zināmā aspektā ir ne tikai Freida un Štrausa, bet arī Hitlera pilsēta. Vēsturniece Brigita Hāmane ir uzrakstījusi grāmatu Hitlera Vīne. Runa ir par, tā teikt, negatīvo Vīni, kas izveidojusi Hitleru. Vīne ir vienīgā pilsēta pasaulē, kurā vienlaicīgi dzīvoja Hitlers un Staļins. 1913. gadā kādas četras nedēļas viņi dzīvoja ģeogrāfiski līdzās viens otram. Staļins rakstīja darbu par marksismu un nacionālo jautājumu, rakstīja ar Buharina un studentu palīdzību, jo viņš taču vācu valodu neprata. Viņš mazliet zināja mūsu Mavrika Vulfsona māmiņas brālēna Zamenhofa izveidoto esperanto. Staļins to cietumā bija mācījies, taču Vīnē neviens ar viņu nerunāja esperanto. Gadsimta sākuma Vīni iezīmē nelietis Hitlers, bet Rīgu — Alfrēds Rozenbergs.

Uz Vīni ir devušies arī Piektā gada revolūcijas bēgļi. Slavenākais laikam ir Jānis Gūters3[3], kā arī Marija Leiko. Viņa tur mācās un spēlē teātri. Viņa spēlē Burgteātrī kopā ar slaveno aktieri Aleksandru Moisī. Manam dēlam, uzsākot studijas Vīnes akadēmiskajā ģimnāzijā, pirmajā dienā pirmais palīdzību piedāvāja Aleksandra Moisī attāls radinieks. Vīnē man kā vēsturniekam vienmēr nācās sastapt kādu sasaukšanos ar Latviju, cilvēciskas saites, vēsturiskas paralēles. Arī tādas, ko negribas atcerēties, bet kas uzmācas. Man, piemēram, ļoti traucēja tas, ka, dodoties uz operu, bija jādomā par sajūsmināto Hitleru kādā lētā stāvvietā. Gadsimta sākuma sezonās Hitlers bijis pats cītīgākais operu apmeklētājs, viņš uz operu gājis līdz sešdesmit reizēm gadā. Hitlers man traucēja klausīties operas, un nomāca tas, ka atsevišķi lieli mākslinieki iejaucas politikā. 1995. gadā mani šausmīgi satrieca Rostropovičs ar savām pārdomām žurnālā News par karu nepieciešamību. Pasaulē ir sastopami mākslinieciski dziļu jūtu, bet zemu domu cilvēki. Rostropovičs sludināja, ka aukstais karš bija tikpat nepieciešams kā Jeļcina iebrukums Čečenijā, tikai šis iebrukums esot noticis nedaudz par vēlu. Tas man lika citādi dzirdēt Rostropoviča spēli.

Foto no B. Daukšta personīgā arhīva Foto no B. Daukšta personīgā arhīva

Šuvajevs: Karls Šorske, amerikāņu vēsturnieks, Vīnes ebrejs, 1980. gadā ir publicējis grāmatu par gadsimtu mijas Vīni. Viņš raksta, ka politikā tiek izspēlēts visa gadsimta pamattonis un tā raksturošanai izmanto vārdu Gesamtkunstwerk, “vispārējs mākslasdarbs”. Šorske aplūko cionista Hercla4[4] darbību un prefašistiskos Šēnereru5[5] un Luegeru6[6], kurš, starp citu, teicis: “Wer a Judi is, dös bestimm’ i.” (Es nosaku, kas ir ebrejs) Tiek noteikts, kam kuram būs būt. Vai šāda noteikšana nav notikusi arī slavenajā viesnīcā Regīna?

Daukšts: Luegers tomēr bija antisemīts, kaut arī Ringa[7]7 viena daļa ir nosaukta viņa vārdā, un viņam tur ir uzcelts piemineklis. Bet Vīnes, it īpaši intelektuāļu, mentalitātē ir vērojamas aškenāziskas iezīmes. Mani fascinē Austrumeiropas ebreju joki. Man patīk grāmatas, kas mēģina sagraut kādu tabu, vismaz mēģina skatīt stereotipus citā rakursā. Nu, piemēram, Šveicē ir izdota Zalcijas Landmanes grāmata Ebreji kā rase. Nosaukums it kā skar mums labi pazīstamu tabu, bet faktiski grāmata ir par ebreju etnoloģiju. Tajā ir arī par aškenāziem. Joks, anekdote ir aškenāzu izpausme, jokošana ir gan revolūcija, gan arī samierināšanās.

Šuvajevs: Varbūt jūs aškenāziskā garā varētu ko minēt par viesnīcu Regīna?

Daukšts: Kāpēc tieši par šo viesnīcu?

Šuvajevs: Tā ir vieta, kur sastopas daudzi cilvēki un kur daudz kas tiek arī noteikts, tiesa, īpaši to neafišējot.

Daukšts: Regīna, protams, ir slavena viesnīca, tur ir apmetušies daudzi un dažādi cilvēki. Domāju, ka Freids, dodoties uz universitāti, tur ir iegājis. Bet Regīnā ir sastapušies... tur ir dzīvojuši latvieši, krievu izlūkdienesta ārzemju rezidenti. Vācu laikā tur ir tikušies dažāda ranga fīreri. Tur ir dzīvojis lielākais padomju spiegs, kas nodeva amerikāņu zemūdeņu darbības plānus. Regīna ir ļoti savdabīgs centrs, tā sauktā Freida kvadrāta[8] kreisajā stūrī. Tā tas ir, skatoties no Berggases puses, kur dzima psihoanalīze vai šizoanalīze, ko?

Šuvajevs: Šizoanalīze tika izveidota vēlāk.

Daukšts: Vīne vispār ir fantastisku savijumu, fantastisku personību, tikšanos pilsēta. Palūkosimies uz to pašu Freida kvadrātu. Tur ir arī Latvijas vēstniecība. Tur ir Pateicības baznīca, no kuras torņa brāļi Kaudzītes nolūkojās tajā gadā uzceltajā viesnīcā Regīna. Līdzās ir Latvijas vēstniecība, bet aiz stūra — Bēthovena nāves istaba. Tur izdarīja pašnāvību Veiningers[9] — ebrejs, kas nemīlēja sevi tāpēc, ka ir ebrejs.

Šuvajevs: Viņa pašnāvība izraisīja milzīgu furoru visā Eiropā. Kādas tik slavenības personiski nenosūtīja kapa vainagus, arī jaunais Vitgenšteins gāja aiz zārka...

Daukšts: Hitlers, cik zinu, ciniski pasludināja viņu par vienīgo īsto ebreju.

Šuvajevs: Sarunā jau ir minētas līdzības un paralēles, fantastiskie savijumi. 1985. gadā Filips Arjess un Žoržs Dibī sāka publicēt piecsējumu darbu Privātās dzīves vēsture. Kādas paralēles saskatāmas šajā privātajā, ikdienas dzīves vēsturē?

Daukšts: Domāju, ka Latvijā vēsturnieki vēl nav tikuši galā ar pašlaik aktuālāko politisko vēsturi. Mums nepietiek vēsturnieku, kas mūsu apstākļos intensīvi strādātu šādā virzienā. Politiskā vēsture ir aktuāla. Kādreiz runāja par vēstures “baltajiem plankumiem”, tagad uzmetas dažādi politiski plankumi. Domāju, ka Latvijā ar laiku attīstīsies privātās dzīves vēsture. Turklāt — politiķa vai slavenas personas privātā dzīve jau ir sabiedriskās vēstures sastāvdaļa. Šajā ziņā ļoti interesantas būtu Muntera privātās dienasgrāmatas. To izpēte faktiski nozīmē, ka Latvijas vēsture ir jāizseko dienu pa dienai. Viņš raksta vairākās valodās, bet situatīvās impotences gadījumā — vāciski. Pieraksti dažkārt ir ļoti intīmi, piemēram, par braukšanu pie draudzenes uz Ieriķiem. Tas būtu interesanti, tikai ne vienmēr tas būtu solīdi. Taču mums nav arī tādas privātās dzīves vēstures, kādu, piemēram, izstrādāja Brodēls, vēsture par to, ko ēda, ko dzēra, kā mīlēja. Mums varbūt ir daži šādas vēstures aizsākumi, nedaudz ir rakstīts par bohēmas vēsturi. Patlaban gan neredzu, ka kāds ar to īpaši nodarbotos, kaut gan tas ir nepieciešami, lai attīstītu Latvijas vēsturi.

Vispār mūsu vēsturniekiem vajadzētu būt ar lielāku pašcieņu, ar savas zemes, valsts, identitātes dziļāku apziņu. Nevajag krist mazvērtības kompleksos. Latvieši ir jauna nācija, bet nav pareizi, ja tā tiek dēvēta par nespējīgu nāciju. Tā mēdz teikt arī par lietuviešiem. Var jau izveidot Nespējības institūtu, lai noskaidrotu pašus nespējīgākos. Tā man šķiet pigmejiska nodarbošanās. Pigmeji, padomājiet tikai, nav pat piedalījušies komunistiskajā kustībā. Viņiem nav neviena Freida. Arī neviena Ulmaņa nav. Vajag rakstīt vēsturi ar pašcieņu, brīvi, atraisīti. Vēsturē ir dažādi žanri. Vēstures rakstīšanas žanru uzskaitījumā līdzās traģēdijai, komēdijai būtu jāmin arī groteska un ironeska. Vēsturniekam ir jābūt ar stilu. Savulaik jau Ģērmanis ir teicis, ka latviešu partijas vēsturniekiem nav stila. Tiek izdomāta kaut kāda sausā vesture, mūsu pētījumos varētu būt kas vairāk no personības zīmoga. Darbā vajag būt kādam personības atspulgam. Vēsturei vajag būt ar garšu. Pastāv vēstures teorija kā traģē­dija, komēdija. Vēsture tomēr ir māksla. Prasīts daudz, bet pēc tā jācenšas. Vēsturē ir jābūt gan faktiem, gan odziņām.

Toties par Vīni ir uzrakstīta tās smaku un smaržu vēsture. Vīne vispār ir ļoti smaržīga pilsēta, tur ir zirgi un viss, kas attiecīgi pienākas. Tur ir svētā Marksa vārdā nosauktās lopkautuves. Tas man vienmēr ir izraisījis zināmas asociācijas — nevis Marka, bet Marksa, arhibīskapa, nevis Kārļa Marksa vārdā nosauktās lopkautuves. Vīnē ir publicēts daudz pētījumu par privāto, ikdienas vēsturi. Tur ir izdotas daudzas ļoti labas dienas­grāmatas. Piemēram, viena ebrejiete ir publicējusi atmiņas Kā Hitlers skūpstīja man roku — viņa piedalījās diplomātiskajās pieņemšanās. Diplomātijas sadzīve, aizkulišu vēsture ir ļoti labi aprakstīta. Pastāv arī tā saucamā humoristiskā vēsture. Latviešiem līdzīgi ir rakstījis Uldis Ģērmanis, taču viņš jau drīzāk ir sarkastisks. Toties austriešiem tīk pasmīnēt. Viņiem nepatīk jēlības. Ir stāsts par austrumu ciltīm, kas ienāca Austrijas teritorijā, viņi ēda zem segliem pa visu dienu sajāto gaļu. Austriešiem tādas jēlības nepatīk.

Šuvajevs: Austrijā ir izkopta māksla smalki pateikt rupjības. Jums ir bijusi iespēja vērot arī politikas, diplomātijas ikdienu.

Daukšts: Diplomātiskā dzīve ir specifiska joma. Reizēm ir ļoti patīkami kontakti. Tur parādās ne tikai diplomāti, bet vienkārši un jauki cilvēki. Šķiet, to teicis Kīsindžers: ja šajā konferencē man blakus sēdēs Monako princese, konferencei būs ārkārtīgi liela nozīme. Ļoti patīkami, kad Lihtenšteinas princese piedāvā kafiju ar cukuru un jautā: “Vai es vēl kā varu saldināt jūsu dzīvi?”

Šuvajevs: Jūs esat publicējis darbus par sadzīvisko, par ikdienas vēsturi. Vai turpināsiet darbu šajā jomā?

Daukšts: Esmu rakstījis ar pseidonīmiem, ne tikai Latvijā, bet arī šur tur citur. Kopā ar poļu vēsturnieku Antoniju Gizu esmu rakstījis par marksisma ļeņinisma klasiķu privāto dzīvi. Īpašu uzsvaru mēs likām uz Budjonija sarkanajām jātniecēm. Arī Krievijā maniem rakstiem pievērsa uzmanību. Arkādijs Spička grāmatas Vecpuiša virtuve pielikumā ir pārpublicējis rakstu Kā uzdzīvoja sociālisma rītausmā, piebilstot, ka rakstīts “razuhabistim stiļem” (izlaidīgā manierē). Runa ir par to, kā Markss sadzer ar Engelsu, kurš saka: “Klausies, vecais, tu taču esi ģēnijs!”

Šuvajevs: Viņi bija draugos ar vīnu, bet ne Vīni.

Daukšts: Markss ir bijis Vīnē. Arī Staļins, Ļeņins. Man kaimiņos savulaik dzīvoja Trockis. Es dzīvoju mansarda istabiņā, bet ar ļoti labu terasi. Dzīvokli īrēju no Austrijas bijušā kanclera mazdēla. No terases varēja redzēt vietu, kur bija dzīvojis Staļins, un turpat netālu bija mitinājies arī Trockis, kas Marijas Leiko bērnam bija nesis pienu un avīzē ietītu siļķi. Trockis pārsvarā vazājās pa teritoriju no Vīnes dienvidiem līdz Cafe Central. Tur arī bijis diezgan daudz cilvēku no Latvijas. Piemēram, Makss Šacs-Aņins10, kā arī mūsu valstsvīri un diplomāti. Līdzās kafejnīcai bija viesnīca Herrenhof, kur Bruno Kreiska tēvs nodarbojās ar mecenātismu. Tas izpaudās tā, ka priekštelpā sēdēja mākslinieki un žurnālisti, bet dibentelpā — Kreiska tēvs ar saviem draugiem, laiku pa laikam izsūtot alu vai vīnu uz priekštelpu.

Šuvajevs: Šajā kafejnīcā Ādlers mēdza noturēt savus priekšlasījumus, arī par mazvērtības kompleksiem. Viņa priekšlasījumus ir klausījies ne tikai Trockis, bet arī Rīgā vēlāk bēdīgi slavenais Joffe11. Rīgas liktenis dažkārt ir lemts Vīnē.

Daukšts: Joffe ir piedalījies Latvijas valsts likteņa lemšanā. Bija tāds igaunis Kops, kurš strādāja Trocka avīzē Pravda. Divdesmito gadu sākumā viņš ieradās Rīgā, lai nodrošinātu revolucionāro spēku virzību uz Rietumeiropu. Staļins dzīvoja pie Trojanovska12, un viens no viņa radiem Rīgā bija ģenerālkonsuls. Tas viss ir ļoti cieši personāli savijies. Latvieši, kas bija aizklīduši uz Krieviju, bieži vien caur Vīni vērsās pret Latviju. Rūdolfs Kirhenšteins12, būdams rezidents, uzturējās Vīnē, pie tam tajā pašā Regīnā.

Šuvajevs: Es Vīnē sastapos ar vienu poļu vēsturnieku, kam sieva ir rīdziniece. Tomašs Šarota ir pētījis, kādām laipnībām ir apmainījušies poļi un vācieši, proti, kā valodiski tiek iestrādāti atbilstīgie poļu un vācu apzīmējumi. Runa ir par to, kā pieklājīgi tiek teikta nepieklājība.

Daukšts: Labi, teikšu tā: ja iedziļinās, kaut arī austrieši laikam tam nepievērš uzmanību, viņiem Latvijas nosaukums skan tā, kā mums skan Sudāna. Tas gan tā ir tikai vīniešiem. Jo Letten ir...

Foto no B. Daukšķa personīgā arhīva Foto no B. Daukšķa personīgā arhīva

Šuvajevs: Glūda, māls.

Daukšts: Ielas dubļi, sajaukti ar mēsliem. Kur tad pilsētā atradīs glūdu. Tikai vīnieši uzskata, ka “Latvija” skan gluži kā Sudāna. Mani tas iesākumā šokēja. Domāju, ko gan viņš domā, izdzirdot, ka esmu Lette. Man ļoti patīk vīnieši. Par vīnieti kļūst ar laiku. Īpaši man patīk večiņas, kuras pusdienās dzer vīniņus. Apcerīga un dzīvespriecīga dzīvošana. Vīne ir ļoti noderīga dzīvībai. Man izdevās Vīni apskatīt arī no reanimācijas aspekta, jūnijā mani tur ķēra insults. Sanitāres tēvs ir no Havaju salām, pati viņa ir filipīniete. Manu dzīvības saliņu arī sauca Hawaii. Viņa teica, ka Havajā nevar neizdzīvot. Es par to nemaz nešaubījos, jo no insultiem neko daudz nesapratu.

Ja kas man Austrijā nepatīk, tad tās ir pašnāvības. Tās parasti tiek izdarītas kolektīvi. Man vispār nepatīk nāve, cilvēks, kas mirst, ļoti daudz zaudē manās acīs. Man šķiet, ka viņš dara to, ko nevajag darīt. Man labāk patīk nevis miruši, bet dzīvi dzejnieki. Vīnē šajā ziņā iet jautrāk. Savulaik tur bija izsūtīts Molotovs, viņš gribēja panākt piemaksas diplomātiem par darbu kaitīgo fēnu ietekmē.

Bet vispār austrieši ir dzīvespriecīgi. Man ļoti simpatizē viņu ārlietu ministrs. Domāju, kāpēc arī pie mums tā nevarētu, teiksim, Volfgangs Šisels un viņa draugi no piecpadsmit ES valstīm lasa pasakas bērniem. Labi, ja bērni var klausīties ārlietu ministra lasītās pasakas. Viņam ir arī tāda grāmata Nevienu dienu bez idejas Eiropas Savienībā. Idejas ir ļoti interesantas, pikantas. Dažas idejas ir šokējoši asprātīgas. Piemēram, Lielā izceļošana. Vienreiz gadā kādas Štīrijas pilsētas iedzīvotāji bez izņēmuma atstāj to. Notiek izceļošanas un atgriešanās procesija. Vai cits variants — tiek izveidota milzīga pastkaste. Vēstules tiek rakstītas bezgalībai, lai atrastu nezināmu identitāti. Šisels ir radošs cilvēks, viņš labi arī spēlē un zīmē. Austrija ir asprātīgu cilvēku zeme, un tas arī tiek parādīts.

Foto no B. Daukšķa personīgā arhīva Foto no B. Daukšķa personīgā arhīva

Šuvajevs: Īpaši jestro asprātību var dzirdēt piepilsētu mazajos krodziņos, tiesa, tad jāsaprot vīniešu valoda.

Daukšts: Faktiski jau katram rajonam ir savs dialekts. Vīriešu un sieviešu dialekti, vakara dialekti. Vīna krodziņos noteikti dzirdams tāds vārds kā “takšele”. Tā ir vārdu varavīksne, kas valodnieciski visai grūti apgūstama. Sulīga, maiga valoda. Lauksaimniecības produkti tiek saukti savā valodā. Tie ir debesīm daudz tuvāki apzīmējumi. Nevis “tomāts”, bet “paradīzes ābols”. Austrieši mīl omulību, kopāsēdēšanu, arī pazušanu. Ne velti Vīnē ir Bermudu trijstūris, taisni pretī rabinātam. Šim trijstūrim piemīt dīvaina īpašība: cilvēks, nonācis tajā, nākamajā rītā sevi atrod kādā citā Vīnes daļā un nevar izskaidrot, kā tur nokļuvis.

Raksts sagatavots ar Latvijas Kultūras fonda atbalstu

——————————————————

[1] Karls Krauss(1874 – 1936) – austriešu rakstnieks, 1899. Gadā nodibina un izdod žurnālu Die Fackel (Lāpa), nereti būdams vienīgais tajā publicēto darbu autors. 1896. Gadā Krauss publicē rakstu Demolētā Literatūra, kurā raksta: „Vīne patlaban tiek izdemolēta par lielpilsētu.

[2] Aškenāzi – apzīmējums vidus un austrumu Eiropas ebrejiem, kas izmanto vāciski veidotu valodu. Sākotnēji tauta Mazāzijā, tās nosaukums darināts pēc Noasa mazdēla Aškenasa vārda.

[3] Jānis (arī Johanness) Gūters (1882-?) – aktieris, režisors. No 1906. gada darbojies Austrijas un Vācijas teātros, viens no filmu sabiedrības Centaurfilm dibinātājiem un filmu sabiedrības UFA direktoriem. Uzņēmis ap 50 filmu. Populārs pirmskara Vācijā. Vīnes Burgteātrī 20. gados spēlēja arī Annija Simsone – Emīlijas Benjaminas māsa.

[4] Teodors Hercls (1860 – 1904) – cionisma pamatlicējs.

[5] Georgs fon Šēnerers (1842 – 1921) – Austrumungārijas radikālo nacionālvāciešu vadonis.

[6] Karls Luegers (1844 – 1903) – Vīnes birģermeistars, Kristīgi sociālās partijas līderis.

[7] 1857. Gadā Austrumungārijas ķeizars Francis Jozefs nolemj nojaukt Vīnes pilsētas mūrus un izveidot plašu promenādes ielu – Ringstrasse, kas apjoztu vecpilsētu. Darbi pabeigti 1865. Gadā.

[8] Freida Kvadrāts – nosacīts apzīmējums Vīnes rajonam, kura stūrus iezīmē Vīnes universitāte, vecā Centrālā slimnīca, Lihtenšteina laukums un Rozauera kazarmas. Tā centrā kādus 40 gadus dzīvojis Sīgmunds Freids (Berggasse 19)

[9] Oto Veiningers (1880 – 1903) – psihologs un filozofs, kas dažas nedēļas pēc antisemītiskā un antifeministiskā darba Dzimums un raksturs publicēšanas izdara pašnāvību.

10 Makss Šacs-Aņins (1885-1975) — Jaunjelgavā dzimis domātājs, sociologs un politiskais darbinieks.

11 Ādolfs Joffe (1883-1927) — revolucionārs, diplomāts. Aktīvi darbojies Krievijas un Latvijas miera līguma parakstīšanā, 1924. gadā tika norīkots par vēstnieku Vīnē. Alfreda Ādlera (1870-1937) pacients.

12 Aleksandrs Trojanovskis (1882-1955) — boļševiks profesionālis, padomju diplomāts. 1933.-1938. pirmais PSRS vēstnieks ASV. Viņa dēls Oļegs — PSRS vēstnieks ANO, padomju līderu Staļina, Hruščova, Molotova, Višinska tulks.

13 Rūdolfs Kirhenšteins (Kņazs, 1891-1938) — padomju izlūks, pulkvedis, Sarkanarmijas Izlūkošanas pārvaldes (Razvedupra) 2. (aģentūras) nodaļas priekšnieka vietnieks. 1924.-1937. spiegojis Vācijā, Itālijā, Austrijā, Lielbritānijā; profesora Augusta Kirhenšteina brālis.

Raksts no Marts, 2000 žurnāla