Neizdevās savienoties ar Twitter. Mēģini vēlreiz!

Ivo Grantiņš

Tiecoties pēc cēlas vienkāršības

“Pāvests Benedikts XVI vēlas padarīt liberālāku baznīcas nostāju attiecībā uz dievkalpojumu noturēšanu latīņu valodā un tādējādi novērst gadu desmitiem ilgušos strīdus baznīcas iekšienē, ceturtdien paziņoja Vatikāna pārstāvis. (..) Pēc 1965. gada Vatikāna Otrā koncila Katoļu baznīca gandrīz pārtrauca noturēt dievkalpojumus latīņu valodā, izmantojot Tridentas mises kārtību.”

Vatikāns, 2007. gada 28. jūnijs, LETA–AFP

Šī gada 7. jūlijā pāvests Benedikts XVI izsūtīja Romas katoļu baznīcas bīskapiem apustulisko vēstuli Summorum Pontificum līdz ar paskaidrojošu pavadvēstuli. Vēstule ir rakstīta motu proprio, t.i., pēc pāvesta paša iniciatīvas, un tajā viņš ir vadījies pēc saviem apsvērumiem, nevis pēc kardinālu mudinājuma. Vēstulē tiek atjaunotas tiesības ikvienam priesterim lietot 1962. gada misāli līdz ar pārējām liturģiskajām grāmatām: a) rituāli (tajā atrodamas kārtības sakramentu un sakramentāliju svinēšanai), b) breviāru (tajā apkopotas stundu lūgšanas priesteriem un reliģiskajām kopienām) un c) bīskapiem ieteikts lietot pontifikāli (piemēram, konfirmācijā), aprūpējot draudzes, kas pieturas pie tradicionālā rita. Turklāt bīskapiem ir jāraugās, ja ir ticīgo kopiena, kas vēlās svinēt liturģiju pēc agrākās formas, lai viņu aprūpei tiktu norīkots atbilstošs priesteris. Līdz šim bija nepieciešama īpaša vietējā bīskapa atļauja jeb indulgence, lai dievkalpojumus svinētu pēc agrākajām liturģiskajām grāmatām. No kanoniskā likuma viedokļa izmaiņa, kas tiek ieviesta, liek lielāku uzsvaru uz laju vēlmēm, bīskapiem lemjot par viņu aprūpi. Jaunais rits joprojām paliek Romas liturģijas parastā forma, taču pēc pastorāliem apsvērumiem agrāko ritu drīkst lietot paralēli. Abi svinēšanas veidi ir leģitīmi Romas katoļu baznīcā. Vēstulē paustie lēmumi stājas spēkā no sv. Krusta paaugstināšanas svētkiem, t.i., 14. septembra un nākamo trīs gadu laikā bīskapiem jāziņo par tā īstenošanu, lai, ja tas būtu nepieciešams, tos varētu pielāgot apstākļiem. Izmaiņa, patiesību sakot, ir neliela, taču, lai saprastu tās nozīmi, būtu jāpievēršas Romas rita vēsturei un problemātikai, kas šo izmaiņu veicinājusi.

Ar vārdu “rits” parasti apzīmē noteiktu liturģisko tradīciju, kas raksturīga vienai etniskai, valodas vai kultūras grupai. Lai arī Romas rits ir izplatītākais Romas katoļu baznīcā, tas nebūt nav vienīgais. Dievkalpojums Toledo katedrālē joprojām tiek svinēts pēc mozarābu rita un Milānā pēc ambroziāniskā rita. Romas katoļu baznīcā tiek lietota arī vesela virkne Austrumu liturģiju. Piemēram, uniātu liturģija tiek svinēta pēc Bizantijas rita. Arī pats Romas rits nav vienveidīgs. Tajā ir vairāki atšķirīgi svinēšanas veidi jeb ieražas (usus). Daži monastiskie ordeņi joprojām ir paturējuši tiesības svinēt mesu pēc savām ieražām. Var teikt, ka šobrīd pāvests 1962. gada misālei ir piešķīris šādu usus (pielietojuma) statusu, par normatīvo paturot 1970. gada misāli. Līdz Tridentas misāles izdošanai šāda daudzveidība pastāvēja visā Rietumu baznīcā divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, pirms iespiedtehnikas parādīšanās nebija iespējams nodrošināt vienveidīgu liturģisko grāmatu izplatīšanu. Karolingu baznīcas reformas laikā 8. gadsimtā centralizēti tika izplatītas augstas kvalitātes misāles, lai tādā veidā nodrošinātu vienveidīgu svinēšanas formu visā impērijā. Tikai 13. gadsimtā līdz ar ceļojošo misijas ordeņu parādīšanos visi mesas noturēšanai nepieciešamie teksti tika apkopoti vienā sējumā, kurus tad franciskāņi ceļojot izplatīja vietējās baznīcās. Tomēr atšķirības manuskriptos dažādās diacēzēs saglabājās līdz pat Tridentas koncilam (1543–1563). Otrkārt, līdz 16. gadsimtam nebija nepieciešamības pēc pilnīgas vienveidības. Tridentas koncils tika sasaukts, lai atbildētu uz krīzi, kas bija radusies, sākoties protestantu reformācijai. Tridentas koncilā Romas baznīca formulēja, ko tā uzskata par katolisku, un norobežojās no visa, kas traucētu tās vienotībai. Attiecībā uz mesu tas nozīmēja, ka tika atmestas vietējās variācijas, un 1570. gadā tika izdots visai Romas katoļu baznīcai normatīvs misāles pamatizdevums, kas tika izveidots pēc Romas liturģisko grāmatu parauga. Tādējādi Tridentas misāli tikai nosacīti var saukt par 16. gadsimta produktu: tajā apkopoti vairāk nekā tūkstoš gadus seni teksti, un, arī runājot par misāles atjaunošanu, lietošanā tika atjaunots nevis Tridentas izdevums, bet tā 7. redakcija, kuru 1962. gadā izdeva pāvests Jānis XXIII. Tādējādi šī misāle ietver vienu Rietumu kristietības liturģisko tradīciju, kurai tekstuāli var izsekot vismaz līdz 3. gadsimta sākumam, un tā ietver vietējās ieražas no agrīno viduslaiku franku un ģermāņu baznīcām, kā arī atspoguļo attīstību līdz 20. gadsimta vidum. Tā kā Tridentas mesu sauc arī par tradicionālo latīņu mesu, ir radies pārpratums ar latīņu valodas lietošanu mesā. Vēstule neatjauno latīņu valodas lietošanu, mesu latīņu valodā katoļi nekad nav pārtraukuši svinēt, un tā tiek svinēta, sevišķi internacionālos pasākumos, taču lietojot jaunās misāles pamatizdevumu. Tā kā tradicionālajam ritam nav autoritatīvu tulkojumu, tad to var svinēt vienīgi latīniski, un tas tikai paver iespēju, ka latīņu valoda varētu tikt lietota plašāk.

Tie, kas aizstāv tieši latīņu valodas lietošanu, norāda, ka mesas oriģinālteksts ir latīniski, un ikviens tulkojums nes sev līdzi tulkojumam raksturīgās problēmas. Tā kā lielākā daļa šo tekstu ir dziedami, tad sevišķi labi tas pamanāms saistībā ar mūziku. Gregoriskie dziedājumi, sevišķi antifonu melodijas, ir cieši saistīti ar tekstu. To, kur tonis ir kāpjošs un kur – krītošs, nosaka teksta loģika. Nav iespējams radīt tulkojumu, saglabājot vārdu kārtību un zilbju skaitu, tādēļ mūzikas un teksta saistība tulkojumos tiek zaudēta. II Vatikāna koncila liturģiskā reforma lielā mērā izauga no liturģiskās kustības, kura sāka veidoties 19. gadsimta pirmajā pusē. Tajā var iezīmēt divus pamatvirzienus. Pirmkārt, līdz ar vēsturiskās metodes attīstību 19. gadsimta baznīcā radās interese par to, kas tad īsti glabājas bibliotēku plauktos. Liturģijas sakarā tika no jauna atklāta agrākā daudzveidība un tās saikne ar sava laika teoloģiju, kas savukārt mainīja izpratni par dogmu kā patiesības definīciju un arī juridisko attieksmi pret dievkalpojumu kā cilvēka augstāko morālo pienākumu – pagodināt Dievu. Otrkārt, pastorālais virziens tiecās padarīt baznīcas oficiālās lūgšanas, t.i., liturģiju, par ikdienas kristieša ticības dzīves avotu. Līdz ar 19. gadsimta beigu Rietumu sabiedrības industrializāciju un tai sekojošo sekularizāciju ticība aizvien vairāk tika novirzīta privātā sfērā un veidoja sava veida duālistisku pasaules uztveri, tādēļ liturģiskās kustības pastorālais virziens tiecās atjaunot pasaules skatījuma veselumu ar liturģijas starpniecību, norādot uz altāra un vakariņu galda saistību, euharistijas un ģimenes maltītes saistību, kristību un peldes saistību, citiem vārdiem, parādot, ka sakrālais nav šķirts no sekulārā, bet cieši saistīts, un abas šīs dzīves jomas izgaismo viena otru. Lai to pienācīgi uzsvērtu, priekšroka tika dota sekulārai terminoloģijai, atsakoties no reliģiskās. II Vatikāna koncila vadlīnijas sekojošajai liturģiskajai reformai tika noteiktas konstitūcijā par liturģiju Sacrosanctum Concilium. Salīdzinot jaunās misāles tekstu ar agrāko, jaunais ir vienkāršots un tajā ieviestas dažas variācijas lūgšanām, taču, nepārprotami, tā ir tā pati Romas mesa. Zīmīgākās atšķirības ir atrodamas ievadā pie vispārējām rubrikām un rubrikās, kas atrodamas ordo misae, t.i., piezīmēs kā mesa ir svinama un kādas darbības pavada attiecīgos vārdus. Varētu teikt, ka galvenā atšķirība ir nevis tajā, kas tiek svinēts, bet kā tiek svinēts. Šajā sakarā jāpiemin divi artikuli:

Art. 21: “[Liturģiskajā] atjaunotnē teksti un ceremonijas jāveido tā, lai tās skaidrāk izsaka svēto, ko tās apzīmē, un lai kristīgie ļaudis pēc iespējas viegli tos var saprast un sekot ar pilnīgu, aktīvu un kopīgu līdzdalību.”

Un art. 34: “Liturģiskajām ceremonijām jāatšķiras ar cēlu vienkāršību, tām jābūt īsām un skaidrām, bez nevajadzīgiem atkārtojumiem. Tām jābūt pielāgotām ticīgo saprašanas spējām, un visumā tādām, kas neprasa daudz paskaidrojumu.” (Tulkojums un izcēlums – I.G.).

Šos artikulus var saprast kā turpinājumu virzienam, kas izkristalizējies liturģiskajā kustībā, proti, līdzēt ikvienam baznīcas loceklim iedziļināties liturģijā svinētajā mistērijā. Taču dažos gadījumos praksē šīs vadlīnijas tika īstenotas, patronizējoši pazeminot “ticīgo” sapratnes latiņu līdz banalitātei, radot familiāru attieksmi pret mesas svinēšanu un veicinot vispārēju aktīvismu, kur katram nepieciešams mesā kaut ko darīt. Tās, protams, ir galējības, kas neaptvēra visu katoļu baznīcu, un to ziedu laiki bija 60. un 70. gadi, bet šādas aktivitātes tika rīkotas ar pārliecību, ka tas ir II Vatikāna koncila “garā”.

Jaunā Romas rita pretinieki ir to arī apsūdzējuši kā protestantisku. Tiešām, Romas katoļu un protestantu dievkalpojumi ir kļuvuši līdzīgāki. Daļēji tas ir tādēļ, ka liturģiskā kustība pārsniedza katoļu baznīcas robežas un interese par vēsturiskajām dievkalpojuma formām pirms 16. gadsimta veicināja pie kopīgiem dievkalpojuma paraugiem atgriezties arī protestantus. Tomēr pamatā šai līdzībai ir nevis protestantisma ietekme, bet gan jaunāko laiku optimistiskais ieskats, ka pasaule ir caurspīdīga, viegli pieejama un saprotama ikvienam. Interesanti, ka anglikāņu teoloģe Katrīna Pikstoka savā disertācijā After Writing: On Liturgical Consummation of Liturgy, vadoties no Tridentas mesas, lasījusi Platona “Faidru” un dekonstruē Dekartu un Deridā, parādot, ka doma spēj būt atvērta vienīgi tad, ja tā saistīta ar liturģisku darbību (šeit liturģiska darbība ir lietota sākotnējā izpratnē, t.i., kā publiska darbība, ko pilsonis veic citu pilsoņu vai polisas labā, bet kas nav politiska darbība). Domai, kas nav saistīta ar šādu darbību un līdz ar to rituālu patiesības atkārtošanu, nav citas izejas, kā nonākt pie nekā jeb nihilisma. No šī viedokļa reformas mēģinājums saprast vai darīt saprotamu mesu, izmantojot modernisma nostādnes, uzskatāms par lemtu neveiksmei. Līdzīgi Kembridžas profesors Aidans Nikols O.P. sauc liturģisko reformu par tipisku modernisma augli.

Attieksme pret jauno ritu vienmēr ir bijusi neviennozīmīga. 1966. gadā pēc koncila un pēc jaunās misāles izdošanas 1971. gadā Eiropas intelektuāļi nosūtīja pāvestam lūguma vēstuli, kurā lūdza neatcelt Tridentas mesu, kas ir neatņemama Rietumu kultūras sastāvdaļa. Citu starpā to parakstīja Ivlins Vo, Horhe L. Borhess, Žaks Maritēns, Fransuā Moriaks, Gabriels Marsels un Greiems Grīns. Līdzīgas atklātas vēstules ar lūgumu atjaunot agrākās misāles lietošanu pagājušā gada 16. decembrī avīzē Le Figaro publicēja vēsturnieks Renē Žirārs līdz ar 50 Francijas intelektuāļiem, un avīzē Il Foglio – žurnālists Antonio Soči, rakstnieks un dramaturgs Gvido Čeroneti, režisors Franko Dzefirelli, slāvu valodu profesors Vitorio Strada, un vēlreiz Renē Žirārs. Vēstules bija manifesta formā ar aicinājumu sūtīt pāvestam līdzīgus lūgumus. Jāpiebilst, ka vienlaikus tika vākti arī paraksti ar lūgumu neatjaunot Tridentas misāli. Benedikta XVI vēstule nav nākusi pilnīgi negaidīti. Viņš nekad nav slēpis, ka uzskata, ka dažos gadījumos liturģiskā reforma ir aizgājusi pārāk tālu no koncila lēmumiem. Savā biogrāfijā viņš apraksta, ka būdams Ķelnes arhibīskapa teoloģiskais padomnieks II Vatikāna koncila laikā un sekojot lēmumu pieņemšanai, viņš vēlāk ar nepatīkamu pārsteigumu vērojis, kādu virzienu dažos aspektos pieņēma liturģiskā reforma. Tāpat savā grāmatā Der Geist der Liturgie, kas veltīta liturģijai, viņš, būdams vēl kardināls, norāda, ka daudzi liturģijā ieviestie jauninājumi nav pamatoti nedz koncila lēmumos, nedz baznīcas autoritātē. Pretrunīgās emocijas, ko rada Tridentas mesa, ir saistītas arī ar kardinālu Lefevru un viņa dibināto Svētā Pija X Priesteru Brālību, kas atsakās pieņemt II Vatikāna koncilu kopumā, jo uzskata to par herētisku. 1988. gadā Lefevrs bez Vatikāna atļaujas konsekrēja trīs bīskapus, un līdz ar to pēc kanoniskā likuma viņš sevi līdz ar konsekrētajiem bīskapiem atšķēla no Romas katoļu baznīcas. Pirmskoncila liturģija kļuva par šīs kustības raksturīgāko pazīmi. Tādēļ ikviens, kas vēlējās svinēt mesu pēc agrākās kārtības, varēja nonākt aizdomās kā koncila noliedzējs. Taču pašā katoļu baznīcā ir grupas, kas vēlas turēties pie Tridentas mesas, piemēram, Una Voce un Latīņu mesas biedrība.

Pavadvēstulē pāvests paskaidro, ka ar brīvāku attieksmi pret agrāko liturģijas variantu viņš vēlas panākt “iekšēju izlīgumu Baznīcas sirdī”. Tomēr tas diez vai būs pietiekams pamats izlīgumam ar Lefevra sekotājiem, jo nesaskaņas ar tiem sniedzas daudz dziļāk par liturģiskiem jautājumiem. Drīzāk tas ir mēģinājums dievkalpojuma formu atbrīvot no karoga lomas, ko dažādie politiskie strāvojumi baznīcā izmanto, lai afišētu savu pārliecību. Beidzot jāatzīmē, ka laikā, kad lielie rituāli grozās ap televīziju un pārceļas uz stadioniem, varēja sagaidīt, ka Tridentas misi līdz ar gotiskajām katedrālēm un gregoriskajiem dziedājumiem atstātu to ziņā, kas interesējas par arheoloģiju. No šī viedokļa vien īsā ziņa ir ļoti interesanta.

Raksts no Septembris, 2007 žurnāla