Neizdevās savienoties ar Twitter. Mēģini vēlreiz!

Tas ir ļoti interesanti
Foto: Uldis Tīrons
Socioloģoija

Ar Levadas centra Sabiedrības un kulturoloģijas pētījumu nodaļas vadītāju Alekseju Levinsonu sarunājas Arnis Rītups un Uldis Tīrons

Tas ir ļoti interesanti

Lai pētītu sabiedrisko viedokli, vajadzīga tāda sabiedrība, kurā dažos jautājumos veidotos vienots viedoklis, bet dažreiz viedokļi dalītos. Piedevām būtu vēl arī jāvienojas par to, ka sabiedriskais viedoklis kādu interesē. Tas viss varēja rasties tikai buržuāziskā sabiedrībā, kad lielu daudzumu sociālo grupu ar ļoti sarežģītām savstarpējām un iekšējām attiecībām nomainīja samērā skaidra un vienkārša struktūra.

Nē, nē, ne jau tādā ziņā, ka Marksam būtu simtprocentīga taisnība un pastāvētu tikai ekspluatatori, ekspluatējamie un neskaidrs vidusslānis starp tiem. Runa ir par ko citu: uzvaru guvusī buržuāzija ar tai raksturīgo vispārējā un racionālā kultu pēkšņi sagribēja ieraudzīt sabiedrību kā vienkāršu, saprotamu saprātu, kuru būtu iespējams aprēķināt un apskaitīt. Tā radās socioloģija – nevis buržuāzijas kalpone, bet gan tās atvase. Un šī atvase izdzīvoja pat tur, kur nekādas buržuāzijas nebija.

Aleksejs Levinsons nodarbojas ar to, ko daudzi uzlūko ar lielām aizdomām. Pirmkārt, viņa profesija, kura PSRS sešdesmitajos gados it kā uzradās no jauna, varu nekad tā arī neapmierināja. Pētījumu rezultāti valstij it kā ir vajadzīgi – ja vien tā nav galīgi izkūkojusi prātu (kas, jāteic, reizi pa reizei mēdz gadīties) –, bet nav patīkami. Sociologi tai varētu pavēstīt arī ko iepriecinošāku, bet, ja sociologi ir īsti, tad diez vai viņi to darīs. Sanāk, ka valstij ir kaut kā neērti: bez objektīviem datiem it kā nevar, bet, kad tie ir, tad arī bēdīgi. Pie vainas – sociologi. Arī sabiedrība ne pārāk iecienījusi lietišķos sociologus. Par nelietišķajiem, teorētiskajiem sociologiem sabiedrība parasti nezina – bet, ja uzzina, tad vienaldzīgi liek tos mierā. Bet te nekā – lai nu kāds, tomēr spogulis. Spoguļi parasti ir nepatīkami. Tas, kurš šo spoguli izgatavo un novieto vienkārša pilsoņa priekšā, vienmēr ļoti riskē.

Tieši tāpēc draņķīgos laikos, tādos kā šobrīd Krievijā, lietišķajiem, “lauka” psihologiem neklājas viegli – un patiesībā tādu vairs arī nav sevišķi daudz. Tie, kuriem neizdodas turēties pretī dažādiem kārdinājumiem, neskaitās – viņi ir kā NTV vai RT tā saucamie žurnālisti. Lai izdzīvotu mugurkauls, kas ļautu profesijai saglabāties un radīt darbiniekus nākotnei, ir nepieciešams – atvainojos par vecmodīgumu – varonīgs piemērs. Aleksejs Levinsons tāds ir.

Ar varonību te nav jāsaprot nebaidīšanās runāt patiesību – šajā ziņā Krievijā vēl nav pilnīga katastrofa. Ar varonību ir jāsaprot spēja par spīti visam domāt racionāli, neromantizēti, sekot veselajam saprātam un savas profesijas uzstādījumiem – tātad pretoties caitgaistam (atvainojos par nesocioloģisko terminu), kas šodien sastāv no emocionalitātes, jūsmības, nacionālā romantisma, labi temperēta neprāta, totālas tumsonības un neprofesionalitātes.

Grūti pateikt, kāpēc vienam tas izdodas, bet citiem ne. Kā hipotēzi norādīšu, ka Levinsons domā plašāk par praktisko socioloģiju – vēsturiski plašāk, kultūras ziņā plašāk. Viņš tomēr nāk no laika, kad zināšanas nodrošināja brīvību ļoti nebrīvā pasaulē, kurā, starp citu, socioloģija, šī buržuāzijas atvase, pamanījās izdzīvot bārenes statusā.

Kirils Kobrins

Rīgas Laiks: Ja es saprotu pareizi, kad sāka pētīt sabiedrisko viedokli, to darīja tādēļ, lai to būtu vieglāk kontrolēt. Vai jūs piekrītat šādam skatījumam?

Aleksejs Levinsons: Nē.

RL: Kāpēc tad sāka pētīt sabiedrisko viedokli?

Levinsons: Cik man zināms, opinion polls vēsture Savienotajās Valstīs sākās līdz ar mēģinājumiem paredzēt vēlēšanu rezultātus. Tas interesēja, pirmkārt, politiķus un, otrkārt, publiku. Politiķi, protams, cenšas ietekmēt vēlēšanu rezultātus, taču es to neuzskatītu par manipulāciju ar sabiedrisko viedokli, kā tas bieži tiek saukts.

RL: Bet Galaps taču pats izteicās, ka nav iespējams iekarot cilvēku prātus, ja nav zināms, ko tie domā.

Levinsons: Jā, bet iekarot prātus un ietekmēt... Katrā ziņā šībrīža diskusiju kontekstā politiķu darbības, kuras varētu saukt par mēģinājumiem ietekmēt sabiedrisko viedokli, uzskata par leģitīmām. Tāds ir politiķa darbs – cīnīties par savas partijas, savas līnijas uzvaru. Bet ar sabiedriskā viedokļa ietekmēšanu parasti saprot darbības, kuras ja ne gluži ir pretlikumīgas vārda tiešā nozīmē, tad katrā ziņā pārkāpj kaut kādas morāles robežas. Sabiedriskajam viedoklim, tā teikt, ir jāpastāv pašam par sevi. To drīkst pētīt, taču ar to nevajadzētu manipulēt.

RL: Tad kāpēc tas jāpēta?

Levinsons: Cilvēkiem, kuri darbojas manā profesijā, bieži tiek adresēti pārmetumi, ka mēs vai nu paši manipulējam ar sabiedrisko viedokli, vai arī dodam šādu iespēju citiem. Ja uzskata, ka pastāv sistēma, ar kuras starpniecību sabiedrība un tās viedoklis mijiedarbojas ar kādām specializētām grupām – politiskām, ideoloģiskām un tā tālāk –, kas tā vai citādi ietekmē sabiedrisko viedokli, tad jā, mēs esam šajā sistēmā. Taču mani daudz vairāk interesētu skats uz vienotu veselumu, kur gan profesionāļi, kas kaut ko zina un prot, gan pilsoņi ir daļa no vienas sistēmas. Tad mēs varētu teikt, ka šajā sistēmā notiek pašregulācija. Un tad viens no šīs pašregulācijas elementiem būtu sabiedriskā viedokļa izpētes dienesti.

RL: Bet vai jūs varētu pieņemt, ka statistikas pētījumi ir otršķirīgi attiecībā pret iespējamajām manipulācijām? Proti, pat to pētījumu rezultāti, kuri netiek veikti pēc pasūtījuma, tik un tā ir vajadzīgi tādēļ, lai ar tiem kaut ko darītu. Kā tajā jokā, ka ir meli, bezkaunīgi meli un statistika...

Levinsons: Ja šajā jokā arī ir kāda daļa no tās satīras, kuru autors ar šo joku gribējis izteikt, tad to tik daudz reižu manā praksē izpratuši aplami, ka šīs satīras jēga jau sen kā izkūpējusi. Šādas frāzes es regulāri dzirdu no cilvēkiem, kuri vēlas iedragāt uzticību statistikai vai socioloģijai. Bet, ja vien šādi centieni nenāk no ļoti naiviem ļaudīm, tie nav nevainīgi. Visas sarunas par manipulācijām nāk no cilvēkiem, kuri paši labprāt manipulētu – vai izmantojot sabiedrisko viedokli, vai kā citādi. Cilvēki, kurus tas vienkārši interesē, neteiks, ka tās ir manipulācijas, viņi teiks, ka tā ir informācija. Jā, jebkuru informāciju var izmantot ļaunprātīgi, pat Ļeva Tolstoja grāmatu.

RL: Sakiet, vai jūs nejūtat, ka Krievijas sabiedrība pēdējā laikā ir sajukusi prātā?

Levinsons: Ā! Es pat nejūtu – es zinu, ka šāda doma tiek izteikta ļoti bieži. Es pats ļoti atbildīgi izturos pret vārdiem un domāju, ka sabiedrībā notiekošas darbības vai procesus vērtēt psihiatrijas terminos ir nepareizi.

Taču Krievijas sabiedrība patiešām atrodas pati sev nesaprotamā stāvoklī. Te ir svarīgi piebilst, ka tie, kuri saka, ka sabiedrība ir sajukusi prātā, grib teikt, ka sabiedrībā attīstās zināmi patoloģiski stāvokļi. Bet cilvēki, kuri paši atrodas, tā teikt, īpašā stāvoklī, gluži pretēji, savu stāvokli vērtē kā atlabšanas procesu, kā atgriešanos pie tā, kam arī bija jābūt. Es runāju par tām jūtām, kuras šeit sauc par patriotiskām, par jūtām, ko varētu vērtēt kā pozitīvas, – lepnumu par savu valsti, lepnumu par savu līderi, par sasniegumiem... Bet ir jāsaprot, ka tā to redzam tikai mēs paši, tikai mēs paši tā jūtamies, bet ārpus mūsu valsts, iespējams, pat visa pasaule, uz to raugās citādi. “Viņi visi maldās, bet vispār jau mums ir taisnība. Mēs saprotam, ka mums ir tiesības, piemēram, uz to, ka Krima atkal ir Krievijas sastāvā, mums ir tiesības aizstāvēt tos cilvēkus, kurus ārpus savas valsts uzskatām par tautiešiem...” Un tā tālāk.



Lai turpinātu lasīt šo rakstu, lūdzu, pieslēdzies vai reģistrējies

Raksts no Oktobris 2015 žurnāla

Līdzīga lasāmviela