Neizdevās savienoties ar Twitter. Mēģini vēlreiz!

Sociālistes vasara
Telšu pilsētiņā, kuru uzslējuši protestētāji pret dzīves dārdzību un sociālo nevienlīdzību Izraēlā. Telaviva, Rotšilda bulvāris, 3. septembris (Foto: Imageforum/LETA)
Vēstule

Lolita Tomsone

Sociālistes vasara

Vēstule no Jeruzālemes

Manas tautas meita ir kļuvusi nežēlīga kā strausi tuksnesī

Vasaras revolūcija Izraēlā ir skaista. To rotā studentu meitenes īsās puķu kleitās, gariem sprogainiem matiem, iedeguši muskuļoti bundzinieki, kas, svaigi atbrīvojušies no armijas klaušām, staigā pa bulvāriem, kastroļus un bungas rībinādami. (Ticiet man, +36 grādu karstumā labi izskatīties dots vien retajam.) Ātri vien tajā iesaistījušies gan hipiji, gan sociālisti, pensionāri un jaunas ģimenes, kas maršē kopā ar bērnu ratiem un suņiem, jo revolūciju var taisīt ne tikai vienmēr niknā opozīcijā pulcētie kreisie.

Jāraksta būtu no Jeruzālemes, tomēr Telavivā apsolītā 400 tūkstošu plašā demonstrācija pat nežēlīgā svelmē dzen mani laukā no mājas uz Rotšilda bulvāri. Ironiski, ka protestējot pret dzīves dārdzību un valdības sociālās politikas bezjēdzību, tūkstošiem telšu tiek celtas vienā no visdārgākajām Telavivas ielām, kas nosaukta bagātā franču baņķiera barona Rotšilda vārdā. Kaut bijusī Tautas iela manījusi nosaukumu naudas dēļ – bez Rotšildu ģimenes ziedojumiem pirmie cionisti Osmaņu impērijā nebūtu varējuši ne zemes pirkt pilsētu būvniecībai, ne cīnīties par Hercla neprātīgo ideju – dibināt Izraēlas valsti.

Katru gadu nosolos jūlijā un augustā labāk iztikt bez Vidusjūras ar medūzām un ārā no Jeruzālemes nelīst. Kaut nav vairs īsti, kur glābties. Pat Jeruzālemes baseins izskatās kā zirņu zupa, ja zirņi valkātu peldcepures un peldētos svārkos, sargādami savu tikumu. Tikmēr abos baseina galos pusaugu puikas sacenšas, kuram no viņiem izdosies pārlēkt pāri tiem optimistiem, kas vēl mēģina kraulā un brasā izbēgt no drošas invalīda nākotnes.

No ikgadējā Jeruzālemes kino festivāla buržuāziskajām baudām un Becalēla Mākslas akadēmijas izstādes jāmetas iekšā telšu pilsētā ar tās nežēlīgajiem skautu izdzīvošanas likumiem. Lai nu ko, bet vēl vienu mākslas darbu ar vīriešu krūšgalu tuvplāniem un krievu vecmammām veļā es varu neizturēt. Tāpat jau šķiet, ka vienīgi industriālā dizaina zālē neesmu redzējusi jauno mākslinieku kūša spalvas, kaut ej nu sazini, no kā īsti pītas kokosriekstu šķiedru eko-draudzīgās bļodas.

Telšu revolūcija Izraēlā iesākās kā sociāls protests pret nejēdzīgo dzīves dārdzību un dzīvokļu augstajām cenām, un tagad man pavisam noteikti tajā ir pelnīta vieta. Mūsu īrētais dzīvoklis vecā Jeruzālemes rajonā Rehāvijā tikko ir pārdots bagātam hasīdam ar baltām zeķēm, lai tā vietā viņš iebūvētu liftu papildus ieplānoto stāvu celtniecībai. Cilvēki un suņi jau atradīs jaunas mājas, bet ir tik žēl pacietīgo vācu ebreju meistaru darināto pēckara mēbeļu ar bezgalīgajām slēgtajām atvilktnītēm slepeniem dokumentiem un briljanta gredzeniem, gadiem sargāto patafonu čemodānu ar mono platēm un kamieļiem rotāto akmens kamīnu. Mēslainē tiks aizslaucīta arī guļamistaba, kas izskatās pēc īstas jahtas, kurā puritāniskas piedienības vārdā netīrās veļas kaste nomaskēta tā, lai viesi to ne ieraudzītu, ne saostītu. Kā daudzi Rehāvijas dzīvokļi, arī šis pieder ātri gaistošajai Eiropas ebreju pasaulei. Stikla šūplādes virtuvē izskatās pēc zārciņiem garšvielu un knaģu glabāšanai un mājasmātes jidiša pavārgrāmatas joprojām glabājas aiz koka slēģiem, kas nošķir viesistabu no ķēķa. Visa māja ir būvēta ar apziņu, ka cilvēkam tik daudz kas ir slēpjams, lai sveša acs neierauga. Pēc desmit Jeruzālemē nodzīvotajiem gadiem tas man visvairāk atgādina Rīgu un omas māju Marksa-Ģertrūdes ielā. Laškrāsas apakšveļa un zeķturi slēpās aiz ceriņkrāsas ziepēm, un cigaretes, nervu sabrukuma gadījumiem, bija aizbāztas aiz kancelejas precēm. Neko īsti jau mainīt vairs nevar, kaut es ceru, ka no degošās Vācijas izmukušie vecie dzīvokļa īpašnieki ik nakti nāks liftā spokoties un žēloties.

Draugu mājās kaimiņos palestīniešu strādnieki Mahmūds, Abu Raža un divi Muhammadi ne ēduši, ne dzēruši, ne pīpējuši jau no sešiem rītā strādā kā zvēri. Izraēliešu māju remonts pat nav iespējams bez turku kafijas smaržas, lūgšanu paklājiem un vismaz diviem strādniekiem, kuri nosaukti par godu pravietim. Kafija šoreiz izpaliek ramadāna gavēņa dēļ.

Palestīniešu strādnieki godīgi saka, ka Izraēlas valdībai varot pretoties tikai tie pilsoņi, kuriem par to nedraud cietums vai gumijas lode galvā. Turklāt mājas saviem bērniem viņi ceļot paši, nelegāli. Tuvinieki dzīvojot Austrumu Jeruzālemē, un viņiem tas ir daudz sarežģītāk, jo katru nelegālu būvi municipalitāte apseko un armijas buldozeri nolīdzina līdz ar zemi. Ik pa laikam visa ģimene pārceļas dzīvot teltīs vai kravas mašīnu piekabēs, jo māju tiem vairs nav.

Šaubos, vai Telavivas demonstrācijās piedalās vairāk par pārdesmit arābiem, jo vienmēr tautas lielās sanākšanas – izņemot radikāli kreisās – tiek svinīgi pabeigtas ar Izraēlas valsts himnu. Tajā citu tautību pilsoņi nemaz netiek pieminēti, līdzīgi kā Latvijas himnā tikai latvju meitas un latvju dēli zied un dzied. Kā gan lai skaidrā prātā arābu, beduīnu vai drūzu pilsonis izdzied valsts himnas rindas: “Tikmēr, kamēr dziļi sirdī ebreja dvēsele ilgojas uz Austrumu pusi un acs noraugās uz Ciānu.” Pēdējās divas minētās mazākumtautības kalpo valsts armijā savus trīs dienesta gadus, tāpēc ik pa laikam pacietīgi noklausās 19. gadsimta Galīcijas dzejnieka ilgās pēc Ciānas. Īpaši jau tagad, kad daļu Austrumu Jeruzālemes no pilsētas pārējās teritorijas atdala 8 metrus augsta siena, arābu pilsoņi diez vai dungos piedziedājumu: “Būt brīvai tautai mūsu zemē, Ciānas zemē un Jeruzālemē.”

Himnas autoru, Galīcijas ebreju Naftali Hercu Imberu tajā tiešām vainot nevar, jo 1878. gadā, kad dzejolis tika sacerēts, vien apsēsts pravietis spēja iedomāties, ka Izraēla reiz būs valsts, kur nu vēl ar savām palestīniešu, čerkesu un beduīnu mazākumtautībām. Vismaz muzikālajā ziņā himna ir daudz tuvāka vietējām tautām, kas šeit ganīja kazas un jērus. Himna “Ha-Tikva” (tulkojumā – cerība, nevis ķirbis) ir rumāņu tautas dziesma par vērsīti, kas velk ratus, vai tās moldāvu variantā – par skaisto kukurūzu ar “stāvajām lapiņām”. Katrs vecākas paaudzes ukraiņu repatriants gan uzskata, ka par Izraēlas himnu ne visai saprotamu iemeslu dēļ ir tapusi ukraiņu tautas dziesma par sproggalvi Katerīnu – в Катерини кудрі в’ються,/А за неї хлопці б’ються. (Vijas Katerīnas lokas/ un pēc viņas puiši sitas.)

Negribas jau būt kūdītājai, bet tūkstošiem telšu vidū tikai viena no tām ir nosaukta “1948” – apzīmējot iespējamo Izraēlas-Palestīnas valsts robežu. Teltī apmetušies arābu studenti, kuri uzskata, ka valdība baidās tikai pati no savas vidusšķiras pilsoņiem. Ja tā būtu arābu demonstrācija, sen jau visi būtu izkliedēti ar asaru gāzi un šoka granātām. Ne Ēģiptes, ne Tunisijas revolūciju pavasaris šeit neizdosies. Lai arābu pilsoņi ko panāktu, jāmaina nostāja, ka šī ir tikai titulnācijas privātā sociālā problēma. Dzīvokļus taču neceļ ne beduīniem Negevas tuksnesī, ne Izraēlas arābiem, ne drūziem Golānas augstienēs, turklāt labējā valdība uzskata par nevajadzīgu tiem izsniegt pat būvniecības atļaujas. Lētu dzīvokļu celtniecībai naudas nepietiek, jo uzpūstās Aizsardzības ministrijas finanses Izraēlā ir tik loģiski attaisnojamas. Vienmēr paredzams karš ar Libānu vai Sīriju, rudenī tiek prognozēti palestīniešu nemieri, pastāv nemainīgais Irānas kodolieroču drauds. Pret paštaisītajām raķetēm no Gazas sektora tagad tiek būvēta aizsardzības sistēma Dzelzs kupols 200 miljonu dolāru vērtībā. Bet kurš gan īsti to visu skaita – ja tu atrodies ienaidnieku aplenkumā, tikai neprātis uzdrošināsies apšaubīt varenās armijas izdevumus valsts aizsardzībai. Lai kura partija uzvarētu vēlēšanās, valdības vairākumam vienmēr ir jānoslēdz koalīcijas līgums ar reliģiskajām partijām, kurām principā galvenais ir finansiālais atbalsts daudzbērnu ģimenēm un reliģiskajām skolām. Ar reliģiju šeit būtu saprotama jūdu ticība – musulmaņu skolām un bērnudārziem naudu saber ES valstis vai humanitārie fondi. Vairākuma partijas politika Izraēlas reliģiskajām partijām nav tik svarīga, galvenais, lai tikai nepieļautu civilo laulību reģistrāciju un neliktu hasīdiem kalpot armijā. Izraēlā joprojām ir zems bezdarba līmenis 6,4 %, tomēr vairāk par pusi ultraortodoksālo izraēliešu nestrādā un nemaksā nodokļus. Patiesībā nav jābrīnās, ka kopā ar studentiem un sociāli nenodrošinātajiem iedzīvotājiem ielās tagad ir izgājuši tie, kurus nosacīti varētu saukt par sabiedrības vidusslāni.

Svētajā ramadāna mēnesī gan viss noklusis, musulmaņi godīgi gavē un atšķirībā no ebreju gavēņiem, kuru lielāko daļu ticīgie pavada lūgšanās un miegā, palestīnieši turpina ne tikai lūgties, bet arī strādāt. Jeruzālemes parkos pievakarē var redzēt arābu sētniekus, kas svelmē saguruši klāj zālienā lūgšanu paklājus lūgšanām un skaita stundas līdz saulrietam. Kad parādās pirmās zvaigznes – vispirms tiek izvilktas no ledusskapja auksta ūdens pudeles, ar daļu ūdens tiek apmazgātas rokas un kājas, lai varētu uzsākt lūgšanu. Tad tiek atrastas cigaretes, kas garšojot labāk par halvu. Darba dēļ vīri netiek mājās uz īstām ramadāna vakariņām, tāpēc tradicionālā strādnieku paika no tuvākā veikala ir katram latvietim saprotams ēdiens: skābais krējums, sardīnes un baltmaize kopā ar stipru saldu turku kafiju ar kardamonu.

Sociālie protesti palestīniešus neaizkustina, jo lielākais ļaunums viņu uztverē ir okupācija. Okupācijas sakarā uz Rāmallu nesen bija atbraucis slovēņu filozofs Slavojs Žižeks un uzjautrinājis palestīniešu studentus ar negaidīti rupjām anekdotēm. Un vai nav brīnišķīgi, ka Palestīnas teritorijā pirmo reizi visā tās pastāvēšanas vēsturē tiek izstādīta Pikaso glezna. No visām “Buste de Femme” gleznu versijām Mākslas akadēmijā izstādītā gleznota melni pelēkos toņos un sieviete tajā izskatās kā bezspēcīgi nikns upuris, kuru turklāt apsargā divi bruņoti policisti. Kuratori acīmredzot izlēmuši, ka, ja jau Palestīnas neatzītā valsts divus gadus gaidījusi šī mākslas darba parādīšanos, portretam jāizskatās vismaz pēc traģiskas atraitnes. Diemžēl strādnieki neko par Žižeku vai Pikaso savā dzīvē nav dzirdējuši, bet liek man pārstāstīt visus rupjos jokus.

Mājās atgriezusies, satieku pie durvīm divas sievietes, kuras apgalvo, ka esot atnākušas pie mums nomazgāties, jo dzīvojot Jeruzālemes Neatkarības parka teltīs vientuļajām mātēm. Mana kaimiņiene, labs cilvēks un krietna sociāliste būdama, uzaicinājusi viņas uz dušu un tēju. Teltīs gan viņām īpaši vientuļām neviens neļauj justies, araku sadzērušies veči nāk klāstīt, cik gan bezjēdzīga ir tāda sieviešu cīņa. Viņas esot izvēlīgas un izlutinātas kaķes, kas nav mācējušas īstu veci noturēt. Vairums cilvēku gan nākot atbalstīt, nesot ēdienu un palīdzot zīmēt plakātus, bet telts nav māja, tu neesi tajā pasargāta, kad plānprātīgam jāklim vai runātīgam viszinim divos naktī gribas plosīties un kasīties par politiku.

Izdalu viešņām dvieļus, atnesu datoru, lai viņas pārmaiņus varētu atbildēt uz atbalsta vēstulēm un organizēt nākamās protesta akcijas. Nākamajā rītā Miri ir arestējusi policija, jo viņa kopā ar vēl duci sieviešu protestējusi nesankcionētā piketā pie valsts celtniecības kantora Amidar, kas vismaz formāli nodrošina subsidētus dzīvokļus sociāli nenodrošinātajam slānim. Patiesībā tas jau sen neko nav vairs ne cēlis, ne būvējis, pārsvarā pārdevis lētos dzīvokļus privātajam sektoram. Par laimi, Miri ir trīs bērnu māte un, lai policijai netaisītu kaunu, viņa ātri tiek atbrīvota un atgriežas teltīs.

Pa vidu gan ir pazudusi mana izraēļu kaimiņiene Tali, kura, kā izrādās, piedalījusies ekstrēmākā protesta akcijā, ne telšu, bet palestīniešu pusē. Starpība tāda, ka mūsu pusē municipālā policija atvainojas par katru pārbīdītu telti un aizturētos ātri vien atbrīvo, bet robežas otrā pusē pret demonstrantiem jau cīnās armija. Tali pārrodas mājā puskurla, ar melniem zilumiem uz kājām un apdegušiem bikšu galiem. Viņa kopā ar vēl 60 demonstrantiem bijusi palestīniešu ciematā Al-Valaža netālu no Bētlemes. Tur turpinās robežu sienas celtniecība, tā nošķir iedzīvotājus no viņu olīvkoku dārziem, armija ap ciematu izcērt dārzus, atstājot tos bez jebkādiem ienākuma avotiem un tā atņemot auglīgo zemi. Demonstranti sagaidīti ar asaru gāzi un šoka granātām – tās sprāgst ar skaļu troksni un, atbilstoši nosaukumam, uz laiku tevi apdullina. Man ir bail, ka labsirdīgā skolotāja tagad būs puskurla uz dzīvi vai arī savainotajā kājā ieperināsies kāda īpaši šim nolūkam ieviesta infekcija.

Ar bezspēcīgu paranoju ir jācīnās, aktīvi no tās bēgot pie jūras, kur dzīve rit tāpat kā vienmēr – sportiskie sit nežēlīgo pludmales tenisu matkot, kamēr šokolādes krāsas cilvēki plastmasas krēslos atrodas rāmā komas stāvoklī. Pat radio ziņās beidzot pavēstīts, ka medūzas Vidusjūrā beigušas savu riesta vai nārsta periodu un tā vairs neizskatās indīga galerta pilna. Zarndobumaiņi vairojas gan dzimumceļā, gan bezdzimumceļā; es gan nezinu, kurā tieši ceļā to dara mūsējās vietējās pļeckas, bet viņām tas izdodas stipri vētraini. Medūzas siltajā Suecas kanāla ūdenī tā savairojušās, ka karstajos vasaras mēnešos ar saviem želejas ķermeņiem pārklāj kilometriem garas pludmales; tās pamanās satūcīties gan elektrības ražotnēs jūrā, gan zvejas tīklos.

Tomēr no svētās pilsētas līdz jūrai vēl ir jātiek. Līdz autobusam jāiet cauri Jeruzālemes centram, un man dienu juceklī aizmirsies, ka šodien arī jūdticīgajiem ir gavēņa diena. Devītajā ava mēneša dienā ticīgie apraud abu tempļu nopostīšanu. Jeruzāleme nedaudz izskatās pēc karnevāla, jo lielais vairums ticīgo ebreju tikai pēdējā brīdī atceras, ka nav ļauts valkāt ādas apavus. No pagultes tiek izķeksētas vectēvu čības, Crocs galošas dzīvespriecīgās krāsās, tenisčības vai jēzenes. Sēru laikā atlaistās bārdas un deviņu skumju dienu rugāji patiešām apvelta vīriešu sejas ar grūtsirdības ēnu. Tāpēc sēru drānas – baltos halātus un garos melnos uzvalkus – negaidīti pārsteidz hipsterīgas tenisčības vai caurspīdīgas plastmasas peldu sandales ar zeķēm. Pat lapsādas hasīdu galvassegas augusta svelmē izskatās iederīgākas par zeķēm sandalēs. Kaut, ja tu gavēdams apraudi Ciānas meitas negodu un postu, kādas gan tur vairs cepures un zeķes? Kā pravietis Jeremija ievaidas: “Žēlsirdīgāko sievu rokas ir vārījušas savus pašu bērnus, lai būtu ko ēst manas tautas meitas postā.”

Vairums ticīgo iet lasīt Jeremijas Raudu dziesmu uz sinagogu vai Raudu mūri, bet, ja kulta celtnes nospiež tavu garu, tikpat labi tu vari pievienoties vienai no alternatīvajām grupām vai ģimenēm. Apraudāt sagrauto Jerūšalaimu vari Dabas muzeja organisko garšvielu laukā vai promenādē – zālienā pie lavandām, ar skatu uz zelta kupolu un Ciānas kalnu, kas nemaz neizskatās tik sapostīts. Kur gan iederīgāk nekā Dabas muzejā skan pravieša vārdi: “Pat šakāļu mātes zīda savus mazuļus un baro tos; bet manas tautas meita ir kļuvusi nežēlīga kā strausi tuksnesī.”

Ar visu postsociālisma pioniera sirdsapziņu, pārvarot dziļu nepatiku pret lipīgu roņu efektu, kas skar katru Telavivas demonstrantu, es beidzot kopā ar citiem brīvprātīgajiem dodos zīmēt plakātus un saukļus. Telšu protestus Telavivā neiesāka vis pāris vecu komunistu, bet meitene ar garu bizi, vārdā Liata Dafnī. Un ne badacietēju vārdā, bet tāpēc vien, ka viņas draugam vairs nebija iespējams studējot un strādājot samaksāt par dzīvokli. Viņa kopā ar vēl pāris studentiem izlēma apmesties teltīs un Facebook tīklā aicināja līdzjutējus pievienoties protesta akcijai.

Telšu revolūcijas sākums vairāk izskatījās kā skautu nometne, kurai pievienojušies hipiju draugi. Šobrīd visā valstī jau saceltas pāri par 3000 teltīm un daļā no tām tiešām apmetušies ļaudis, kuriem citur nav, kur dzīvot. Pēdējās demonstrācijās pat pasīvajā Jeruzālemē sapulcējās 50 000 cilvēku, tik daudz kopā nav bijis ne kreiso, ne labējo protestos. Lai cik iedvesmojoši tas izklausītos, Rotšilda bulvāra asfalts pat paēnā kūst zem kājām, gaiss ir karsts un mikls kā krievu pirtī. Bet tā ir nepārtraukta pirts, jo apkārt nav ne sniega, ne ledaina ūdens, kas atvēsinātu sakarsušās galvas un sviedros izmērcētos revolucionārus. Lai tiktu līdz teltīm, jāiet garām šokolādes kafejnīcai, franču restorānam un nekošerām japāņu ēstuvēm, garām kurpju veikaliem, kur pērlēm rotātas sandales augstprātīgi tev rāda iespaidīgas cenas mēli.

Mājās man ir tieši tāda pati iglu telts kā šeit visiem. Tikai bez plakātiem un saukļiem. Ja šis būtu mūzikas festivāls pludmalē vai tuksnesī, sudraba sēņu ainava būtu līdzīga. Pat nemēģināju nakšņot kādā no apmetnēm, tikai satikties ar cilvēkiem un parunāties. Nezinu gan, cik ilgi var izdzīvot bez dušas, klausoties lekcijas un dokumentālās filmas par revolūciju Ēģiptē. Desmitiem studentu, acis nepacēluši, seko ziņām aizsvīdušajos iPhone, iPad un citos sakaru aparātos, kas ļauj ātri reaģēt un organizēt pretošanās akciju Facebook un Twitter sociālajos tīklos. Nezinu, vai nežēlīgās svelmes dēļ vai līdzjūtībā pret skolotājiem, kas jau divus mēnešus dzīvo plastmasas teltīs kā uz vafeļpannas, es uz putekļainas ietves gleznoju plakātu ar Kārļa Marksa portretu. Tā vietā, lai dzertu aukstu alu, vāktu materiālus un sēdētu pie dziedošajiem hipijiem (dienas sauklis – “brīvību visiem”), es ņemos ap komunisma tēva bārdu. Galvenais nepārdēvēt Marksu par Ģertrūdi, jo visu bērnību mani abi šķirtie vecvecāki dzīvoja katrs savā Marksa ielas galā un pārejas posms man bija diezgan ilgs.

Studenti visu melno un sarkano guašu un aerosola krāsas ir jau iztērējuši, revolucionāri plakāti gaiši zaļā un sudraba krāsā acīmredzot netiek uztverti nopietni. Markss aizdomīgi izskatās vairāk pēc pabarota Ļeva Tolstoja. Fonam atrodu koši rozā krāsu, bet pats Markss gleznots sudrabā. Nevaru izdomāt nevienu saukli, kurš jau nebūtu šeit nodeldēts. Manas mark­sisma zināšanas nesniedzas tālāk par vēstulēm Engelsam – daļa no tām bija pilnas ar garlaicīgu vācu filozofu kritiku, daļa – par augoņiem uz dibena, prieku par onkuļa atstāto mantojumu un žēlabām, ka sieva nepārtraukti pirž. Daļu vēstuļu nabaga Karls rakstīja puspliks, jo drēbes bija nodotas lombardā. Engelsu neviens pat nepiemin, kaut no padomju formulām skaidri atceros, ka Ļeņinam un Marksam pa vidu bildēs karājās arī nežēlīgi izmantotais Engelss. Kā īsts draugs, viņš ne tikai sūtīja nabaga Marksa ģimenei naudu, bet pat uzņēmās publiski atzīt, ka istabenei bērnu uztaisījis tieši viņš. Šajā gadījumā Markss tiešām neuzvedās kā marksists, bet kā zvērināts puritānis. Cik zināms, uz viņa bērēm bija atnākuši tikai 11 cilvēki. Ja Karls Izraēlā ieraudzītu pāris tūkstošus savu sekotāju sarkanos kreklos, viņam kā kristītam vācu ebrejam tam būtu grūti noticēt.

Pasniedzēja Zohāra Aviva no Kibucu koledžas turpat Rotšilda bulvārī skolēniem vada nodarbības par slēpto rasismu, sabiedrībā pieņemto normu evolūciju un sociālo taisnīgumu. Nesaprotu, kā viņai izdodas sagurušajam pusaudžu pūlim paskaidrot, kāpēc skolas ir vairāk ieinteresētas audzināt nākamos zaldātus, nevis nepateicīgus sīkus revolucionārus. Izraēlā ir pāris privāto demokrātisko skolu, bet tajās mācās pārtikušo vecāku atvases, kuri nevienu etiopu vai krievu bērnu ne tuvumā nav redzējuši. Arābu bērnus viņi satiek tikai semināros, ne ikdienā, kad tie kā truši tiek atvesti no kādas citas kultūras.

Zohāra ir apskaužami enerģiska socioloģijas zinātņu pasniedzēja, kas man pastāsta gadījumu savā Kibucu koledžā. Stāvot rindā uz sieviešu tualeti, jauna studente pievērsusies viņai: “Tu šeit strādā?” Zohāra atteikusi, ka strādā gan. “Ziniet, šeit ir izbeidzies tualetes papīrs!” Es nekādi nesaprotu stāsta jēgu. “Jūs taču esat pasniedzēja!” Izrādās, viņa ir tumšādaina jemeniešu ebreju meita, kas ir pasniedzēja, nevis saskaņā ar ierasto stereotipu – apkopēja. Es atzīstos, ka varbūt esmu vēl lielāka rasiste, jo neatšķiru jemeniešus no irākiešiem vai marokāņiem. Studentu pulciņam pievienojusies vecāka kundze, kura dikti smejas par manu izgāšanos. Dāmai ir pāri astoņdesmit, viņu sauc Hava Nisimova – kā bērns izdzīvojusi koncentrācijas nometnē, vienīgais dēls – gejs, un viņa, vecā kaluma sociāliste, cīnās gan par viņa, gan par savām tiesībām. Es tādu neesmu vēl te redzējusi, jo pēc mana stereotipa Havai šis fakts ir no mums jāslēpj un ar vieglu poļu akcentu vēl visiem jāpiekodina, cik nepateicīgi un izlutināti ir telšu iemītnieki. Pierakstu stāstu ar Jeruzālemes Knesetā zagtu pildspalvu zem mana mīļākā apolitiskā saukļa “Vote for Aragorn” no “Gredzenu pavēlnieka”, jo karstuma dēļ mans dators kopā ar visām dziļajām domām izkusis kā plombīrs. Preses konference ir garlaicīga būšana, pat armijas radio korespondente knapi vairs stiepj mikrofonu un ziņu kanālu operatori nesteidzīgi grūstās. Tomēr ir mazliet pacilājoši tuvumā dzirdēt cilvēkus, kas tovakar pie Telavivas Mākslas muzeja bija spējuši sasaukt 300 tūkstošu lielu pūli.

Gruzīnu parkā, netīrākajā un aizlaistākajā Telavivas rajonā pie autoostas, ganās nelegālo strādnieku pūlis no Āfrikas valstīm, no Filipīnām, Indijas, Rumānijas un Ukrainas. Ielu stūros stāv prieka meitas, kas nemaz tik priecīgas neizskatās – vienkārši nogurušas maukas. Un visam pūlim pa vidu – bezbailīgā Šūla, viscaur melnā ar tīkliņzeķu piedurknēm. Viņai izdevies ap Levinska ielu noorganizēt savu telšu pilsētiņu – ne kopā ar studentiem, bet ar tiem, kas nekad nevienā mītiņā nav piedalījušies un dienas pavada smagi strādājot un baidoties no policijas. Viņa pat atradusi savu krievu rabīnu, kas palīdz tulkot, lai gan reizēm pie viena mēģina pievērst sapulcējušos savai ticībai. Kamēr Šūla organizē vakara demonstrāciju uz muzeju, viņas brālis Beni aicina mūs ciemos. Dzīvoklītis ir tik mazs kā kurpju kaste, bet to rotā melnas plastmasas bārs ar zelta malām, pilns ar viskija un araka pudelēm. Pie bāra – milzīga nelaiķa tēva bilde. Visā daudzstāvu ēkā šobrīd nedzīvojot neviens pats izraēlietis, visi ir viesstrādnieki, kaut arī viņa tēvs, Irānas ebrejs, dzīvokli reiz nopircis dēlam. Kamēr māsa taisa melnstrādnieku revolūciju, brālis naudu pelna, izīrēdams savus trīs dzīvokļus.

Pagājuši divi mēneši, un protesti turpinās – Jeruzālemes centrā kā jau vasaras brīvdienās simtiem cilvēku sanāk uz lekcijām, Izraēlas dokumentālisti stāsta, kā filmējuši revolūciju Ēģiptē, pāris sarunas par statistiku un ekonomiku. Sekulāro izraēliešu rindās stundām sēž arī reliģiozie ebreji – kurš aiz garlaicības, kurš ziņkāres pēc – bet viņi sarunājas, uzsauc cits citam alu. Beduīniem un palestīniešiem dzīvošana teltīs bijusi viņu nomadu dzīves daļa, bet daļai izraēliešu šobrīd jāiejūtas veco patriarhu ādā. Gulēt zem klajas debess, priecājoties, ka tuvumā neblēj ne jēri, ne ēzeļi.

Inese Zandere mani reiz mācīja, ka raksts jāpabeidz ar loģisku nobeigumu.

Tad, lūk: cilvēku pūlī vienam resnam onkulim baltās bikses sasiksnotas pāri vēderam kā Karlsonam, diviem citiem – pavēderē. Un tu domā, vai tiešām šī ir vienīgā izvēle, ja esi vecs tukls vīrs. Tikai iedomājieties, brīvs cilvēks nepadosies šai aprobežotajai izvēlei – ir taču vēl arī štrumbantes! Šīs vēstules mērķis ir iedvesmot visas bērnudārzu audzinātājas un šuvējas piegriezējas, kartupeļu vācējus un ēdējus, krāsotājus, apmetējus un frēzētājus, vientuļās un ne tik vientuļās mātes, pērnās kūlas dedzinātājus un prezidenta sekretāri asprātīgi komentēt valdības tuvredzību un mantrausību ziņu portālos. Galu galā, Latvijā teltis neuzcelsi, tur tomēr pārāk bieži līst. 

Raksts no Oktobris, 2011 žurnāla

Līdzīga lasāmviela